Reizēm par to var pasmaidīt - kā brīdī, kad bijušais bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks (_Par labu Latviju!_) pavisam nopietni apgalvo, ka pirms dažiem gadiem vērojamajam jaundzimušo bērnu skaita pieaugumam esot sakars ar viņa ministrēšanu. Vai tad, kad _Saskaņas centrs_ palepojas, ka tam izdevies nepieļaut pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes palielināšanu līdz 23%, gan aizmirstot paskaidrot, ka likums, kas paredzētu PVN palielināšanu līdz 23%, Saeimā nemaz nav ticis iesniegts un izskatīts.
Tiesa, ir brīži, kad politikāņus un viņiem pietuvinātos indivīdus melos un liekulībā pieķert kļūst grūtāk. Tie ir gadījumi, kad par diskusijas centrālo tēmu kļūst, piemēram, patriotisms. Izmērīt vai nosvērt patriotisma līmeni ir neiespējami. Tādējādi arī tiem, kam inkriminēts nepietiekams patriotisms, liegta iespēja attaisnoties.
Tomēr ir acīmredzami, ka dažkārt diskutētāji - «patriotisma eksperti» - tā īsti nespēj saskatīt cēloņsakarības. Piemēram, ir visai panaivi domāt, ka, ieviešot Latvijas vēsturi kā atsevišķu mācību priekšmetu, strauji «celsies patriotisma līmenis» skolēnos.
Patiesībā lielā daļā skolu un pat daudzos bērnudārzos tā dēvētā patriotiskā audzināšana ir gana augstā līmenī. Jā, varbūt atsevišķas lietas vajadzētu vēl pilnveidot. Jā, varbūt jaunsardzes un Latvijas Mazpulku organizāciju aktivitātes varētu būt pamanāmākas. Tomēr: ko dos Latvijas vēstures kā atsevišķa mācību priekšmeta ieviešana vai ekskursija uz Tīreļpurvu, ja, atnācis mājās, skolēns dzirdēs vecākus pukojamies par «tiem, kas valsti uzskata par sili»?
Patriotisms ļoti lielā mērā ir saistīts ar lepnumu par savu valsti. Savukārt lepnums par savu valsti izriet arī no pārliecības par to, ka valsts tiek labi un godprātīgi pārvaldīta. Tieši par to - par godprātīgu pārvaldi - tad arī būtu jārunā pirmām kārtām.