Trīs gadu laikā radikāli situāciju neizmainīs ar mērāmiem rezultātiem. Bet skaidrs ir tas, ka šai valdībai ir liela vēsturiskā slodze un atbildība par to, lai tiktu pieņemti lēmumi, bez kuriem arī pēc trim gadiem uz situācijas uzlabošanos īsti nav pamata cerēt. Tā ir gan dzimstība, gan iedzīvotāju skaita vairošana, gan arī novecošanās problēmas, kas gan nav deklarācijā ļoti uzsvērtas kā demogrāfijas izaicinājums.
Deklarācijā ir paredzētas nodokļu atlaides, vēl kādi pasākumi, bet tas viss velk uz to - būs nauda, būs nodokļu atlaides, nebūs naudas - nebūs nodokļa atlaižu. Vai tas ir pareizais veids, kā domāt par šo jautājumu?
Pareizais veids ir domāt par demogrāfijas situācijas izmaiņām kā visu ministriju atbildību, ne tikai Labklājības ministrijas. Aiz katra lēmuma - vai tas būtu transporta ikgadējais nodoklis vai nekustamā īpašuma nodoklis - arī ir demogrāfija.
Vai jūs jūtat, ka valsts pārvaldē šis jautājums ir sajūtu līmenī aktuāls?
Vai valsts pārvaldē to (dzimstības palielināšanu) apzinās kā prioritāti? Es gribētu teikt, ka tā no ārpuses - no sabiedrības, sevišķi no demogrāfa [Ilmāra] Meža vairāk aktualizēta kā problēma, nekā tā iekšēji apzināta. Valdībām līdz šim bijuši citi akcenti, taču rūpe turēta vairāk par vienas pilsētas attīstību kaut kur Latvijas jūras robežas rajonā, nevis par demogrāfiju kopumā.
Bet cik lielā mērā premjera Valda Dombrovska vadītā Demogrāfisko lietu padome un Saeimā izveidotā apakškomisija bijuši formāli pasākumi - klausot sabiedrības spiedienam, bet reāli neapzinoties?
Saeimas apakškomisijas darbu es atļautos vērtēt samērā kritiski, jo formāts ir bijis labs varbūt domu apmaiņai, bet nav devis konkrētus rezultātus. Izņemot, protams, to, ka deputātu izglītošana par jautājumiem arī ir ļoti nopietns un nepieciešams darbs. Taču Demogrāfisko lietu padome premjera pakļautībā ir pietiekami būtisks simbols...
Simbols vai reāla gribēta rīcība?
Simbols un arī vienlaikus reāla rīcība. Vai tā būtu demogrāfijas jautājumu risināšana tādā horizontālas prioritātes izpratnē vai valsts kapitālsabiedrību reforma - premjers ir tas cilvēks, kas var ar lielāku kapacitāti un arī ietekmi salauzt vienas ministrijas vertikālo pieeju.
Bet kāda ir jūsu pozīcija? Cik jūs pati par šiem jautājumiem degat vai uztraucaties?
Mēs - Labklājības ministrija - sakām, ka bērni un ģimenes ar bērniem ir prioritāte.
Kā jūs domājat to pierādīt, lai cilvēki to izjustu arī savā dzīvē?
Pierādījums būs kaut vai tūlīt - veidojot 2012. gada budžetu. Kad zināsim konsolidācijas summu.
Nebūs pretējā pierādījums?
Tā būs mana politiskā izvēle par to, kā mēs konsolidējam budžetu. Un kas ir tās jomas, kurās pasakām - tās ir sarkanās līnijas.
Kur ir sarkanās līnijas?
Piemēram, ģimenes valsts pabalsts. Ne tādā izpratnē, ka tā būtu sarkanā līnija pati par sevi - ka šis astoņu latu modelis ir labākais, ko Latvijas valsts var sniegt gan pēc apjoma, gan satura, - bet gan atbalsts ģimenēm kā politikas instruments. Ģimenes valsts pabalsts nebūs lētāks, tas nemaksās lētāk budžetā.
Vai jūs atbalstāt uzskatu, ka dažiem astoņi lati nav nekas vispār, bet citiem diezgan daudz?
Piemēram, es pati esmu pirms gada atteikusies no ģimenes valsts pabalsta, brīvprātīgi. Bet es neticu brīvprātīgai pieejai. Manuprāt, korekti būtu definēt spēles noteikumus un saprast, kurām ģimeņu kategorijām astoņi vai desmit lati - cik nu valsts var atļauties - ir efektīvāka atbalsta forma par, piemēram, nodokļu atlaidēm.
Vai jums nav bažas, ka šis astoņu latu pabalsts savā ziņā ir pēdējais simbols?
Astoņu latu simbolisms, manuprāt, slēpjas apstāklī, ka līdz šim ir runāts bināri. Ka vai nu tie astoņi lati ir, vai astoņi lati nav un nav nekā cita. Pēc būtības tas ir atbalsts ģimenēm. Mēs piedāvājam citas atbalsta formas, kas, iespējams, ir sarežģītāk administrējamas, bet precīzākas atbalsta mērķa sasniegšanā. Bet valsts neatsakās no savas gatavības atbalstīt ģimenes.
Kā jūs redzat perspektīvā - vai jācer panākt, ka bērnu dzims vairāk, vai jāsāk domāt par saprātīgu migrācijas politiku?
Jūs domājat, ka tas ir viens otru izslēdzoši? Ka bērni dzims tādā daudzumā, ka mēs varēsim nerunāt par saprātīgu migrācijas politiku?
Šobrīd valdības deklarācijā par migrācijas politiku šādā izpratnē nav ne vārda.
Darba tirgus attīstības jautājums acīmredzot nav pietiekami plaši izvērsts valdības deklarācijā. Bet, runājot par demogrāfijas problēmām, arī sabiedrības uztverē ir divas daļas. Viena ir emocionālā - tā skar Latvijas kā nācijas izdzīvošanas jautājumu. Otra ir racionālā, saistīta ar darba tirgu, nodokļu maksātāju skaitu, sociālās drošības sistēmas ilgtspēju. Ja pirmajam argumentam par izmiršanu nav īsti alternatīvas un tas var tikt uzturēts patiešām tikai un vienīgi ar latviešu dzimšanu, tad darba tirgus problēmas ir risināmas ar saprātīgu migrāciju.
Tā ir teorija. Bet jūsu pārraudzībā ir arī Nodarbinātības valsts aģentūra, kas ikdienā, iespējams, saskaras ar situāciju - nāk darba devējs, kuram nepieciešams darbinieks, bet tāda nav. Kā jūs ilgtermiņā prognozējat, kādi ir iespējamie risinājumi?
Ticu saprātīgam, loģiskam, ilgtspējīgam risinājumam vairāku ministriju kopdarbībā. Labklājības ministrija palīdz ļaudīm, kas saviem spēkiem netiek cauri bezdarba problēmai ar pārkvalificēšanos un pārējo, bet pieprasījumu tradicionāli uzmana un regulē Ekonomikas ministrija. Kamēr šie divi kontinenti nesatiksies, nodarbinātības politika un bezdarba mazināšanas politika būs tāda kliba uz vienu pusi.
Šobrīd daudz tiek kritizēts, ka mēs kaut ko apmācām, pārapmācām, taču bieži vien tautsaimniecības efekts neseko. Kā dabūt cilvēkus darba tirgū?
Akūtā problēma ir ilgstošie bezdarbnieki. Diemžēl viņu īpatsvars nesamazinās darba meklētāju vidū. Tas nozīmē, ka meklējami risinājumi, kas līdz šim nav izmēģināti. Tie ir tā sauktie stimuli darba devējiem, kas ļautu padarīt interesantu ilgstošo bezdarbnieku un jauniešu nodarbinātību.
Varbūt - atņemt visus pabalstus?
Tādā gadījumā mēs pārkāptu virkni starptautisko saistību, kas paredz valsts atbildību par iedzīvotāju pamatvajadzību nodrošināšanu.
Cik šī pabalstu kultūra vai precīzāk filosofija, ka var mierīgi dzīvot uz pabalstiem, Latvijā ir iesakņojusies?
To smalkiem vārdiem sauc par labklājības slazdu. Pagājušās nedēļas beigās runājām ar Latvijas Pašvaldību savienību. Viņuprāt, tā ir pietiekami nopietna problēma. Tieši tādēļ mēs iniciējam to, ka valsts atsakās no līdzfinansējuma GMI (garantētā minimālā ienākuma) un dzīvokļa pabalstam, pretī pašvaldībām dodot lielākas tiesības vērtēt pabalstu pieprasītāju. Protams, definējot pamatvajadzības - pārtika, apģērbs, mājoklis, kas cilvēkam ir jānodrošina. Bet izvērtējumu atstājot pašvaldību ziņā vairāk, nekā tas šobrīd tām ir ļauts. Pašvaldības apgalvo, ka tādā veidā paaugstinātos pabalstu piešķiršanas efektivitātes rādītājs. Tām būtu tiesības gan arī prasīt cilvēkiem lielāku līdzdarbību, gan arī precīzāk izvērtēt pabalstu pieprasītājus. Atgrieztos pie tā, ka pašvaldības nosaka, cik liels tās teritorijā ir GMI un pašvaldība maksā.
Valsts tad vairs nemaksā neko? Tad jau daudz naudas paliks pāri?
Valsts tad nemaksā. Taču, ka daudz [paliks pāri], būtu pārspīlēti teikts. Šādu regulējumu nevar ieviest agrāk kā pēc pusgada, ja šādas likuma izmaiņas stāsies spēkā. Ja, protams, izdosies pārliecināt arī kolēģus valdībā un Saeimā. Ir tiesiskā paļāvība.
Cik no valsts budžeta tiek tērēta nauda GMI pabalstam?
Līdzmaksājumos 17 miljoni latu.
Gribat teikt, pašvaldības tik viegli atteiksies no šīs naudas?
Pašvaldības piektdien pulksten astoņos no rīta Jaunsleiņa kunga izskatā apliecināja, ka tas derētu un ka viņi būtu gatavi.
Vai tas nenozīmē, ka šis pabalsts ļoti kritīsies, ja pašvaldība nevarēs atļauties maksāt?
Tas nozīmē, ka kaut kur GMI kritīsies. Bet pašvaldībām ir lielākas izvēles iespējas, kā palīdzēt. Pašvaldības saka - kādam palīdzība vairāk vajadzīga, ja bērnam nomaksā brīvpusdienas, ir brīvāki izvēles tiesībās uz šo atbalstu.
Par pensijām. Vai uzskatāt, ka šobrīd Latvijas pensiju sistēmas uzbūve ar tās trim līmeņiem kā tāda ir pareiza?
Jā, pareiza. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka viņu pensiju apmērs šobrīd ir tieši atkarīgs no viņu sociālajām iemaksām. Šobrīd ir vairāki koriģējoši mehānismi pensiju aprēķināšanas formulā, kas ir pagarināti. Kas ļauj pensiju saņemt lielāku nekā tad, ja tā tiktu aprēķināta tikai no reāli veiktajām sociālajām iemaksām. Stāžs jebkurā gadījumā pensiju aprēķinā būs, jo tas nozīmēs laiku, pēc kura cilvēkam ir tiesības iet pensijā un to saņemt. Šobrīd parametrs darba stāžam ir desmit gadu. Tas nav ilgtspējīgi, nevar pretendēt uz pensiju pēc desmit gadu darba stāža. Tas ir jāpaaugstina. 1971. gadā dzimušie būs pirmie, kas saņems tīru, uz iemaksām balstītu pensiju, turklāt no abiem līmeņiem.
Iemaksu daudzums trešajā pensiju līmenī nav ļoti liels.
Taču pieaug.
Ko darīt, lai vairāk pieaugtu? Biedēt sabiedrību?
Informēt. Biedēt - nē.
Kā jūs pati krājat vecumdienām?
Mans vecumdienas perspektīvas balstītas cerībās, ka trīs bērni... [I. Viņķelei ir trīs dēli] Bet es no šī vai no nākamā pusgada pievienošos trešajam pensiju līmenim.
Taču kādas varētu būt īstermiņā izmaiņas pensijām?
Pagājušajā valdībā konceptuāli tika diskutēta sociālā budžeta ilgtspējas koncepcija. Tajā sadaļa, kas attiecas uz pensijām, ir pensionēšanās vecuma paaugstināšana. Darba stāža palielinājums, no kura ļaudis var iet pensijā. Es ceru, ka tomēr [turpināsies] diskusija par pensiju piemaksu diferencēšanu atkarībā no darba stāža.
Ja rēķina vidējo dzīves ilgumu un pensionēšanās vecumu un paņem to, kas paliek pa vidu, tad sanāk, ka dienvidu valstis turpat 30 gadu maksā pensiju, taču Latvijā vīrieši vidēji nenodzīvo līdz pensionēšanās vecumam.
Taču Latvijā pensiju sistēma tāda, kāda tā ir, nav 20 gadu. Un arī mūža ilgums pieaug. Krīzes laikā mūža ilgums nav samazinājies. Tie ir skarbi skaidrojumi, bet cilvēki acīmredzot kustas vairāk un arī ēd, piedošanu, veselīgāk. Tas ir šausmīgs skaidrojums. Taču dzīves ilgums pieaugs, par to nav šaubu.