«Bija plānots koncertēt oktobrī, un es cerēju vairāk iepazīt šo zemi, paciemoties pie Siliņa Jūrmalciemā. Taču koncertu pārcēla uz tumšo decembri, un nu esmu apskatījis tikai Vecrīgu un garšīgi pavakariņojis latviskā stilā,» Helmūts Deičs cer te atgriezties labākā gadalaikā. «Tas ir daudz interesantāk, nekā vēlreiz aizbraukt uz Diseldorfu,» piebilst viesis, kurš kopā ar pasaules vokālās mākslas zvaigznēm bieži uzstājas Vīnē, Minhenē, Berlīnē, Drēzdenē, Parīzē, Londonā, Edinburgā un Ņujorkā.
Vokālajā kamermūzikā viņš izpaužas jau kopš studiju gadiem Vīnes Mūzikas akadēmijā, kur 21 gada vecumā jau pats bija mācībspēks. Pašlaik viņš ir Minhenes Mūzikas augstskolas profesors un bieži sniedz meistarklases Eiropā un Āzijā.
Pavada zvaigznes
Deiču par koncertmeistaru izvēlējušās tādas pasaules skatuves zvaigznes kā Jonass Kaufmanis, Pēters Šreiers, Anne Sofija fon Otere, Barbara Bonija, Kristofs Pregardjēns, Matiass Gērne, Juliāne Banze, Angelika Kiršlāgere, Greisa Bambrija un neskaitāmi citi. Helmūta Deiča spēle dzirdama neskaitāmos godalgotos skaņu un video ierakstos, par mākslinieciskajiem sasniegumiem viņš saņēmis vairākus apbalvojumus, arī Vīnes Komponistu biedrības balvu.
«Tagad daudzi dziedātāji pie manis vēršas paši, bet sākumā sapņoju par koncertmeistara karjeru, taču nezināju, kā tikt pie dziedātājiem. Mums, pianistiem, nav noklausīšanās. Es nevaru aiziet uz aģentūru un teikt, ka vēlos strādāt kopā ar Elīnu Garanču. Protams, kad jau iegūta reputācija, tas jau ir vienkāršāk. Man laimējās ar daudzām veiksmīgām nejaušībām,» atzīst H. Deičs. Viņam ir vairāki veiksmīgo nejaušību stāsti. «Viena no manām pirmajām profesionālajām virsotnēm bija sadarbība ar slaveno vācu soprānu Irmgardi Zīfrīdu (1919-1988). Viņa bija precējusies ar vijolnieku Volfgangu Šnaiderhanu, kuram vajadzēja pianistu Albana Berga vijoļkoncerta apgūšanai. Kad mēģinājām pie viņa mājās, pie mums bieži ienāca arī slavenā dziedātāja. Uzprasījos: varbūt es varētu pastrādāt arī kopā ar jums? Sākām strādāt kopā, un drīz jau tiku aicināts spēlēt pavadījumu koncertos,» pianists atceras.
Laimīga nejaušība savedusi viņu kopā arī ar savulaik superpopulāro vācu baritonu Hermani Preiju (1929-1998), ar kuru kopā muzicēts 12 gadu. «Biju vēl jauns, un tas bija liels lēciens manā karjerā. Viņam bija jau 50, un līdzās Dītriham Fišeram-Dīskavam viņš jau bija sava laika izcilākais dziesmu lied dziedātājs. Viņš bija sevišķi populārs, viņam pat bija pašam savs TV klasiskās mūzikas šovs sestdienu vakaros. Kafejnīcās, restorānos, jebkur Vācijā skanēja viņa ieraksti, jo Preijs dziedāja arī operetes, tautas dziesmas un populāro mūziku un bija publikas mīlulis: izskatīgs un šarmants.» Nejaušā sarunā Vīnē sastaptais Preija koncertmeistars amerikāņu pianists Deičam atklājis, ka Preijs meklē jaunu koncertmeistaru, kuru varētu izskolot pēc savas patikas. Deičs pieteicies... «Kopā sniedzām simtiem koncertu plašā repertuārā. Nebija viegli, jo Preijs bija stingra autoritāte un es visu laiku jutos kā viņa skolnieks. Bet es ārkārtīgi daudz iemācījos.»
Minhenes Mūzikas augstskolā, kur Deičs skolo jaunos dziedātājus un pianistus, pie viņa mācījušās arī šodienas spožās skatuves zvaigznes Diāna Damrava un Jonass Kaufmanis, ar kuriem tagad viņš bieži koncertē kopā. «Mana specialitāte ir dziesma: dziedātāji un pianisti uz stundu ierodas kopā, un mēs strādājam pie interpretācijas, nevis tehnikas,» tā Deičs. Viņam tikai ir žēl, ka šodien cilvēki maz lasa dzeju un publiku grūti ieinteresēt ar kamermūziku. «Tik skumja aina ir pat muzikālajā Austrijā, jo ne skolā, ne mājās nekas netiek darīts dzejas un kamermūzikas iepazīšanai. Esmu sastapis jauniešus, kuri tikko beiguši skolu, bet nezina pat visslavenākos vācu literatūras klasiķu dzejoļus. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ solo dziesmu koncertiem klājas tik grūti. Vokālā kamermūzika ir jāsaprot, ir jāieklausās vārdos. Ja neesi tam sagatavots un nezini Gēti, Heini vai Eihendorfu, tas nav vienkārši. Cilvēkiem šodien diemžēl vajag krāsainas bildītes un teātri. Toni, sevišķi jaunatnē, nosaka mūsdienu mediji, televīzija, kino, interneta spēles. Bet es joprojām ceru, ka dzejas laiks atgriezīsies. Jo dzejā taču ir ietverta cerība, mīlestība, sāpes, greizsirdība, ciešanas un viss cits, ko mēs izjūtam mūsu dzīvē!» Pats viņš iemīlējis mūziku bērnībā, klausoties, kā tēvs (fiziķis) un māte (matemātikas doktore) nodevušies mājas muzicēšanai dažādos kameransambļos.
Koncerts