Esmu dzimis un audzis Kuldīgā. Tur mums bērnībā vēstures skolotāja stāstīja leģendu, ka Kārlis XII uz īsu brīdi pilsētā patvērās un ārstēja sašauto kāju. Būdams ievainots, viņš tomēr nezaudēja interesi arī par mantiskām lietām un mazliet izlaupīja Kuldīgu. Taču tālākā bēgšana bija tik ātra, ka vienu lādi ar nevērtīgākajām mantām tomēr atstāja.
Pēc vairākiem gadsimtiem mums ir labas attiecības ar Zviedriju. Karla Bilta politiskais atbalsts 90. gados palīdzēja mūsu tautām pārvarēt atsvešinātību un visu to nepatīkamo, kas bija noticis Otrā pasaules kara laikā un vēlākajos nošķirtības gados. Kopā esam ES, tāpēc vēl jo pārsteidzošāka bija Zviedrijas valdības, finanšu ministra un premjera ne visai iejūtīgie vārdi par Latvijas krīzi, kad tā sākās. Latvijas valdības ir aicinājušas Zviedriju iesaistīties ne tikai SVF aizdevuma programmā Latvijā, bet arī kopīgi domāt un faktiski strādāt pie reģiona ekonomikas atjaunošanas. Mēs tagad visi zinām, ka kredītu lietus deformēja Latvijas ekonomikas struktūru. Nebija jau gluži tā, ka zviedru bankas tajā nepiedalījās. Diemžēl līdzi bankām neieradās arī citas zviedru kompānijas ar ilgtermiņa investīcijām. Tas ir bijis. Tagad Zviedrijas un Latvijas valdībām būtu solidaritātes gaisotnē kopā jāstrādā pie tālākas ekonomiku integritātes, abpusējas darba dalīšanas un integritātes veicināšanas.
Otrs ir tas, ka mūsu tāpat kā zviedru tauta ir pelnījusi uzzināt, kas bija tās kļūdas, ko pieļāva finanšu pakalpojumu regulatori līdz 2008. gadam. Cik man neoficiāli zināms, zviedri jau šādu iekšējo izmeklēšanu ir veikuši, par viņu regulatoru izskanējusi kritika arī Zviedrijas parlamentā. Tāpēc ir ļoti būtiski arī mūsu tautai uzzināt un saprast, kas notika pie mums un pie zviedriem. Tas būtu lielisks sadarbības piemērs, ja divu valstu parlamenti, kuru pienākums ir arī uzraudzīt savus regulatorus, izveidotu kopīgu komisiju un kritiski uz to visu paskatītos. Tas būtu abu mūsu valstu un visa reģiona interesēs.
SVF pētījumā par kredītu bumu ES skaidri redzams, ka tajās valstīs, ko tagad nekomplimentāri sauc par PIIGS un HELL*, notikuši līdzīgi procesi: ienāca kapitāla masa, kas izraisīja divus bumus - nekustamo īpašumu tirgū un tautas patēriņā. Tā bija ar vācu kapitālu Spānijā, zviedru - Latvijā u.tml. Vai jums par to ir kāds komentārs?
Šo dokumentu neesmu lasījis, bet šādas versijas ir lasītas arī mūsu pašu laikrakstos un ekspertu vērtējumos. Jebkurā ziņā svarīgi ir apzināties valsts pārvaldē pieļautās kļūdas, lai tās neatkārtotu, un vēl jo vairāk - kopā ar ārvalstu partneriem.
Šķiet, ka Latvijā ārzemju banku lobiju vara ir tik liela, ka uz jebko, kas pret tām iebilst, tūlīt ir ļoti asa reakcija. Tā bija arī ar premjera Valda Dombrovska viedokli, ka norēķinam ar banku pietiktu ar ķīlas atdošanu. Šī nešķiet laba bāze tālākai attīstībai.
Ir normāli, ka ekspertu un valdības viedokļi atšķiras. Lobiji ir visās valstīs un visām industrijām. Tomēr mani visvairāk pārsteidza pieņēmums, ka ar šādu komisiju mēs atbaidīsim investorus. Pirmkārt, mēs taču nevēršamies pret investoriem! Otrkārt, man šķiet, ka es tieku apzināti pārprasts arī tai ziņā, it kā šī būtu vēršanās pret bankām. Nekādā ziņā! Šis ir aicinājums saprast un novērst kļūdas un tad arī ciešāk sadarboties abām valstīm ekonomiku integrācijā. Mēs Zviedrijai esam ģeopolitiski ļoti svarīga valsts, un viņi nav mazāk svarīgi mums, bet no mūsu sadarbības daudz kas ir atkarīgs pārējā reģionā.
Sabiedrībā ir viedoklis, ka mūsu ierēdņi nav darījuši daudz mūsu interešu aizstāvībai ES. Vai Ārlietu ministrijai (ĀM) ir skaidri definētas Latvijas ekonomiskās intereses Eiropā un pasaulē un vai šāda politika plānveidīgi tiek realizēta?
ĀM vienmēr bijušas instrukcijas par investīciju piesaisti - pārsvarā tajās jomās, ko mēs kā valsts esam īpaši vēlējušies attīstīt, bet kur Latvijai nepietiek ne kapitāla, ne zināšanu. Kas attiecas uz ekonomiskajām interesēm kopumā, ĀM tās nevar noteikt atrauti no pārējās valdības. Tāpēc mēs ļoti vēlētos redzēt šo kopējo interešu uzskaitījumu un prioritātes, bet tad nu gan tā, lai šīs prioritātes būtu skaitā mazāk nekā šobrīd un skaidrāk definētas. Ārlietu dienestam ir nepieciešams tāds kā valsts pasūtījums - politiski izlemt, uz kādām valstīm pēc kādām investīcijām vai sadarbības veidiem un kādos sektoros mēs ejam. Tā noteikti būtu valdības kompetence. Mūsu pašreizējam premjeram šāda izpratne ir, tāpat arī ekonomikas ministram un Investīciju un attīstības aģentūrai (LIAA).
Es nedomāju, ka mūsu ierēdņi un diplomāti būtu pelnījuši kritiku par to, kā tiek pārstāvētas mūsu intereses ES. Viņi tās ir pārstāvējuši ļoti atbilstīgi tam, kā šīs intereses ir tikušas definētas. Problēma ir bijusi to definēšanas kvalitātē. Cerams, ka krīze mūs ir darījusi saprātīgākus un iemācījusi labāk formulēt savas vajadzības. Un mēs ar premjeru, ekonomikas ministru un LIAA, kā arī ar uzņēmējiem un asociācijām pašlaik ļoti cieši sadarbojamies, lai Latvijas intereses un mērķus izteiktu maksimāli precīzi.
Jūs netieši esat pieļāvis, ka zviedru kapitāla ieplūšana ir kaitējusi Latvijas ekonomikai. Nesen noplūdinātajā informācijā par Krievijas jauno ārpolitikas stratēģiju ir skaidri definēts, ka tuvākajā laikā Latvijas reālajā ekonomikas sektorā jāieplūst ievērojamam Krievijas kapitālam. Vai Latvijai ir definētas intereses šajā ziņā, un kā tās tiks aizstāvētas?
Es gribu uzsvērt: tas, ka šeit ienāca zviedru bankas, bija labi. Cita lieta, ka tās darbojās acīmredzot ne visai labi regulētā vidē. Un slikti bija tas, ka neienāca zviedru investīcijas citos ekonomikas sektoros reālajā ekonomikā.
Pati par sevi investoru interese par Latviju ir laba parādība. Tas, ka pašlaik tā ir pastiprināta no Krievijas puses, nav nekas slikts. Slikti ir tas, ka viņiem nav starptautisku konkurentu, kas arī interesētos par mūsu ekonomiku, resursiem, privatizējamām jomām vai sadarbības iespējām. Jau esmu teicis, ka Latvijai, lai atgūtu savu konkurētspēju un stiprumu, vajadzētu aicināt citas Baltijas jūras valstis uz stratēģisko resursu konsolidāciju. Sākot ar to, ka definēt, kuri tad šie resursi tādi ir. Un tos vajadzētu pēc iespējas turēt mūsu pašu kapitāla kontrolē. Šī būtu vislabākā taktika iepretī tām valstīm un to uzņēmējiem, kas pašlaik par lētu cenu gribētu šos stratēģiskos resursus iegūt. Bet principā Krievijai ekonomiskās intereses šeit ir jau 1000 gadu. Tas nav ne kas jauns, ne slikts. Svarīgi ir, kā mēs protam pārvaldīt savu valsti un regulēt ienākošās investīcijas.
Kā skaidrojams tas, ka Latvijas un Krievijas attiecībās tieši pašlaik ir vērojama pozitīva dinamika?
Pārspīlēti būtu to saukt par ārkārtīgi aktīvu dinamiku, bet pozitīva tā ir. Latvijas ārpolitika balstās uz trim vaļiem: drošības, ko garantē NATO un saikne ar Ameriku, dalību ES un attiecībām ar kaimiņiem, draugiem un partneriem, kas nepieder mums nozīmīgajām aliansēm. Ekonomiskās krīzes ietekmē mainās arī Krievija. Esam dzirdējuši prezidenta Dmitrija Medvedeva aicinājumu pašiem krieviem modernizēt savu valsti, un tas ir apsveicami. ES šo modernizāciju atbalsta un tajā iesaistās. Mēs esam ieinteresēti, ka Krievija atbilstīgi standartiem, starptautiskajām normām un ES interesēm iestājas Pasaules tirdzniecības organizācijā. Tas nozīmētu arī reizēm mākslīgi un protekcioniski tirdzniecībai Krievijā uzliktu barjeru noņemšanu un darītu to par drošu darījumu partneri.
Bet ne tikai. Mums ar Krieviju ir arī kopējas intereses kā divpusējās attiecībās, tā starptautiski. Mums ir identiska izpratne par to, ka Irāna nedrīkst iegūt kodolieročus. Tai pašā laikā mums ir diametrāli pretēja sapratne par Gruzijas teritoriālo integritāti. Un šīs līdzības un atšķirības ir plašā spektrā. Ir neiedomājami, ka ES varētu ar Krieviju sadarboties aizvien mazāk, un mēs esam ES daļa. Ekonomika, drošība, stabilitāte un miers dažādos reģionos ir mūsu kopējās intereses.
Tas pats attiecas uz NATO. No Krievijas sadarbības ar aliansi pašlaik iegūst arī mūsu karavīri, kas dien Afganistānā. Nemilitārais tranzīts, kas mūs ar Krieviju vieno attiecībās ar NATO, ir pilnīgi jauns fenomens vēsturē. Un tas ir labi, jo cīņām pret teroru mēs esam sabiedrotie. Tāpat mūsu kopējā interese un tālākā sadarbība varētu būt kontrabandas apkarošana, ja Krievija ar to cīnītos robežas savā pusē, bet mēs - savējā. Tam būtu nepieciešama sadarbība un koordinācija.
Mūsu arhīvi ir pilnīgi pieejami Krievijas pētniekiem. Mums Krievijas arhīvi nav pieejami. Mēs kopumā zinām, kas notika ar deportētajiem un citādi no staļinisma cietušajiem Latvijas pilsoņiem, tomēr pilnīgai sapratnei nepieciešams darbs arhīvos un mūsu valstu sadarbība. Izlīgums cilvēku sirdīs ir ilgstošs process, un tam vajadzīga atklātība.
Vai vēstures smagās nastas dominance sabiedrībā arī nav bremzējoša attiecībām ar Krieviju? Pieminot Krieviju, vairumam tūlīt prātā nāk 9. maijs un Molotovs ar Ribentropu, turklāt izpratne par šiem datumiem un procesiem sabiedrībā nav vienota.
Šiem dažiem mēnešiem, uz kuriem esmu ienācis ĀM, esmu sev definējis trīs prioritātes: ārvalstu resursu piesaisti mūsu ekonomikai, novērst šķēršļus ceļā uz šo resursu piesaisti un trešais - valsts un sabiedrības pašcieņa. Nez kāpēc Rīgā pie pieminekļiem un interneta vietnēs aizvien saduras Ribentrops ar Molotovu. Viņi sen ir miruši, viens no tiem, paldies Dievam, arī sodīts. Viņu pārstāvētie režīmi un valstis ir zudušas, un tas mums nācis tikai par labu. Viņi sadalīja mūsu valsti un sabiedrību, taču diemžēl vēl šodien viņu mērķi un propaganda šķiet ik pa brīdim uzplaiksnām. Apraksim taču beidzot arī mēs tos abus! Šeit ir jādzīvo Meierovica uzskatiem. Mums ir savas nacionālās piemiņas dienas. Bet pārējās dienās cilvēkiem ir Satversmē garantētas tiesības un brīvības likumu robežās darīt un pieminēt, ko viņi grib.
Jūs strādājāt pie NATO jaunās stratēģijas izveides. Kā tajā ierakstās mūsu nacionālās intereses? Līdz ar Amerikas un Krievijas attiecību atjaunināšanu publiskajā telpā arī parādās viedokļi, ka ASV atbalsts Baltijai vairs nav iepriekšējā līmenī.
Es strādāju Madlēnas Olbraitas grupā, kas rakstīja priekšlikumus NATO dalībvalstīm un ģenerālsekretāram. Pašlaik ģenerālsekretārs, cerams, balstoties uz to, raksta savu koncepcijas projektu, ko septembrī piedāvās apspriešanai, lai novembra beigās NATO samitā jauno stratēģisko koncepciju pieņemtu. Vismaz Olbraitas grupā Baltijas valstu viedoklis pat ļoti tika ņemts vērā - ne mazāk kā citu dalībvalstu viedokļi. Pirms tam man un daudziem citiem bija šķitis, ka interešu dažādība dalībvalstu vidū būs lielāka, nekā izrādījās patiesībā. NATO pamatakmens aizvien ir 5. paragrāfa princips: viens par visiem, visi par vienu, un tas ir nozīmīgs visiem. Pret to neviens ne tikai neiebilda, bet visi pat uzsvēra tā svarīgumu.
Otra atziņa: NATO vairāk jāveic politiskās konsultācijas ar ES. Trešā: jāņem vērā jaunie draudi - kiberdrošība, enerģētikas drošība, cīņa par resursiem, klimata izmaiņas, vairs jau ne tik jaunais terora drauds u.tml. Tas arī ir visu interesēs, un ir skaidrs, ka šo izaicinājumu priekšā jāapvieno spēki. Kaut prioritātes varētu būt nedaudz citā izkārtojumā, intereses dalībvalstu starpā ir vienādas.
Arī tāpēc es nepiekrītu tiem, kas saka: amerikāņiem par mums šeit ir zudusi interese. Mums šogad bijušas jau divas kopējas militārās mācības, ASV turpina savu klātbūtni un iesaistītību reģionā un ir ļoti labs, uzticams Latvijas partneris drošības jautājumos. Viņi to pašu saka par mums, un to ir pierādījuši arī mūsu karavīri NATO misijās. Mēs arī aicinām ASV nezaudēt interesi par reģioniem, kas šķiet svarīgi mums: Dienvidkaukāzs, Moldovas teritoriālā integritāte, sadarbība ar Ukrainu utt.
Tajā skaitā arī ASV un Krievijas attiecības - Latvija ir ieinteresēta, lai tās būtu labas, jo mūsu drošība no tā tikai iegūst. Ja šīs attiecības ir draudzīgas un ASV ir lielāka ietekme Maskavā, Krievijas kaimiņi no tā tikai iegūst. Tāpat mēs esam ieguvēji, ja ir vairāk praktiskas sadarbības starp ASV un Krieviju, īpaši terorisma apkarošanā un informācijas apmaiņā. Krievijai Afganistāna ir tikpat sāpīga problēma kā NATO.
Vēl jāpiemin Francijas atgriešanās NATO un Vācijas lomas pieauguma aliansē nozīmība, no kā mēs esam ieguvēji. Sevišķi svarīgi tas ir mūsu interešu dēļ par Vācijas lielāku ekonomisko iesaistīšanos mūsu reģionā. Vācijas kapitāla klātbūtne šeit ir niecīga, salīdzinot ar to, kāda tā varētu būt.
Militārā sadarbība sabiedrībā ne vienmēr tiek uztverta pozitīvi. Piemēram, par būvēšanos kāpu zonā neseno manevru laikā.
Mācību uzdevums bija izmēģināt desantēšanos neizbūvētā krastā, kas ir svarīgi, ja krīzes situācijā ostas nav pieejamas. Tomēr Latvijai varētu būt nepieciešama sabiedroto palīdzība - vienalga, militāra vai humāna. Jūsu minētā ceļa izbūvēšana arī bija mācību elements. Mācību laikā izrādījās, ka sabiedrotie trīs stundu laikā meža vidū spēj izveidot operāciju vadības štābu. Tas ir ļoti iespaidīgi. Arī šāda apziņa padara mūs drošākus.
Patlaban notiek aktīva darbība projektā ND8 - par t. s. Ziemeļu dimensiju, lai atjaunotu cita līmeņa sadarbību starp mūsu reģiona valstīm. Kāpēc tieši tagad, un kāda ir šā projekta būtība?
Iniciatīva radās iepriekšējā ministra laikā. Esmu priecīgs, ka mūsu kādreizējais ārlietu ministrs ar ļoti lielu pieredzi ārlietās Valdis Birkavs kopā ar dāņu kādreizējo aizsardzības ministru Sērenu Gadi piekrita strādāt pie pētījuma, kas būtu maināms Ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbībā. Iemesls iniciatīvai ir Latvijas pašreizējā prezidentūra Baltijas valstu sadarbības ietvaros un Dānijas - Ziemeļvalstu starpā. Abas ārlietu ministrijas saprata, ka jāizmanto situācija. Mums pašlaik ir ļoti daudz sadarbības formātu dažādās organizācijās, un pētījuma uzdevums ir izvērtēt, vai to visu varētu racionalizēt, vienkāršot un varbūt papildināt ar aktuālām idejām, ko mums kopā vajadzētu darīt.
Augustā Latvijā viesosies pārējie septiņi ārlietu ministri, mēs izskatīsim projektu, ko būs uzrakstījis V. Birkavs kopā ar Dānijas bijušo aizsardzības ministru, un lemsim, ko darīt tālāk. Labi, ka projektu raksta politikā aktīvi neiesaistīti eksperti, un jau ir izskanējušas dažādas idejas par turpmāko sadarbību starp mūsu astoņām valstīm. Kopā mēs esam viens no spēcīgākajiem reģioniem ES. Ekonomiskās izaugsmes ziņā vienubrīd bijām pat līderi. Kopā esam diezgan ievērojams spēks un lielums, un, kā jau runājām par Zviedrijas gadījumu, galvenais, ka mums ir liels potenciāls. Svarīgi, lai to papildinātu arī politiskā vēlme.
Tomēr no mana viedokļa Ziemeļu un Baltijas valstu sadarbības mērķim nav jābūt mūsu pārvēršanai par skandināviem. Mums nav katru rītu jāmostas ar mazvērtības sajūtu, ka neesam, piemēram, zviedri. Rīga un mūsu vēsture latviešiem dod unikālu identitāti un potenciālu.#
*«Cūkas» un «elle» - angļu val. Akronīmos ietvertās valstis attiecīgi ir Portugāle, Itālija, Īrija, Grieķija, Spānija un Ungārija, Igaunija, Lietuva, Latvija.