Jāsaka, Norvēģija Latvijā finansiāli atbalsta arī citas jomas - videi draudzīgu enerģētiku, izglītību, koka arhitektūras saglabāšanu. Un, jā, arī korekcijas pakalpojumus, probāciju. Cietumu jomā Latvijas un Norvēģijas sadarbība ir jau kopš 1996. gada, un tā attīstās dinamiski.
Esmu ministrs sešus gadus, un tas, ko es cenšos akcentēt savā darbā, ir: viena lieta ir likumpārkāpēju noķert, cita - kas ar viņu notiek ieslodzījumā un kā viņš uzvedas, iznākot no tā. Proti, vai viņš tur atgriežas atkal un atkal. Domāju, ka tā ir problēma ne tikai Baltijas valstīs, bet visā pasaulē. Ja runājam par to, kāds ir no ieslodzījuma iznācis cilvēks, neaizmirsīsim arī, ka mūsdienu noziedzība neatzīst valstu robežas.
Uzreiz gribu teikt, ka Norvēģijā ir ļoti maz ieslodzīto no Latvijas, respektīvi, tas nav iemesls mūsu interesei par notiekošo šeit (smejas). No Lietuvas, Rumānijas ir daudz vairāk. Mēs vairāk gribam dot politisku signālu. Domāju, ka arī Eiropas Savienība ir nonākusi pie šā atzinuma - ka jāstrādā, lai cietumā nonāktu mazāk cilvēku.
Mēs arī esam vienojušies par cietumnieku apmaiņu - proti, Latvijas pilsonis, kurš izdarījis noziegumu Norvēģijā, atgriežas sodu izciest Latvijā, un otrādi. Manuprāt, tas ir pareizi - cilvēks netiek atrauts no savas vides, valodas, ģimenes.
Cēsu projekts noslēdzies. Kas tālāk?
Mēs runājam par 13 miljoniem eiro tuvākajos piecos gados, kas tiktu veltīti gan cietumu, gan īslaicīgās aizturēšanas iestāžu kvalitātes uzlabošanai. Tomēr, iespējams, vēl svarīgāks aspekts ir pieredzes apmaiņa starp Latviju un Norvēģiju jautājumā par alternatīvām soda metodēm.
Latvijā šis jautājums tieši aktualizēts - ka varbūt, piemēram, par sīkām zādzībām nav cilvēks uzreiz jāliek cietumā. Kāda ir Norvēģijas pieredze?
Pirmā alternatīva cietumam ir samierināšanas padomes. Ja tu esi nozadzis pārtiku veikalā, tu atmaksā veikala īpašniekam, apsoli tā vairs nedarīt, vienreiz nedēļā strādā šajā veikalā, lai atlīdzinātu zaudējumus utt.
Un tas tiešām darbojas?
Mums ir ļoti pozitīva pieredze. Piemēram, konflikti skolās dažkārt var būt visai vardarbīgi. Ja mēs tos uzreiz kriminalizētu, tad iesaistīto pušu naids un vardarbība tikai palielinātos.
Ļoti interesanta alternatīva, manuprāt, ir ieslodzījuma izciešana mājās. Sabiedrībai var likties, ka tas ir ļoti maigs sods, bet man daži notiesātie ir teikuši, ka, ja viņiem būtu jāizvēlas 30 dienu cietumā vai mājas arestā, viņi izvēlētos pirmo. Jums ir elektroniskā aproce, jo nedrīkstam iziet ārpus mājas; ja jums ir darbs, tad tikai turp un atpakaļ. Jums jārēķinās, ka jebkurā dienā var ierasties pārbaude, un, ja esat mājās lietojis alkoholu vai narkotikas, jums jādodas uz cietumu.
Elektroniskās aproces gan ir dārgs prieks.
Es šodien jūsu finanšu ministram skaidroju, ka, jā, sākotnējās investīcijas nav mazas, tomēr kopumā tas ir ekonomiski izdevīgi. Cilvēks cietumā diez vai kļūs labāks. Savukārt, izciešot sodu mājās, viņš var turpināt strādāt, iegūt izglītību, kontaktēties ar ģimeni. Zviedri ir izpētījuši, ka šādas sistēmas rezultātā būtiski samazinās recidīvisms.
Vēl viena forma, kā paturēt likumpārkāpēju saiknē ar reālo dzīvi, ir t.s. komūnas režīms. 50% no laika jāiet pie ārsta, psihiatra vai uz narkotiku klīniku, 50% laika jāstrādā vietējās komūnas labā.
Visbeidzot - mēs dodam likumpārkāpējam iespēju uzlabot savus soda izciešanas apstākļus. Viņš sāk ar tradicionālu cietumu, tad var nonākt vieglāka režīma cietumā, kur dienas laikā dodas uz darbu, naktī atgriežas cietumā. Nākamā pakāpe ir tāds kā daļējs mājas arests, kad jāuzturas ne cietumā, bet mājā, kas pieder labošanas dienestam. Visbeidzot - soda izciešana mājās ar jau pieminēto elektronisko aproci. Ja kādā no šiem ķēdes posmiem viņš izdara pārkāpumu, teiksim, lieto alkoholu, viņš atgriežas sākumpunktā. Un, ziniet, ir ļoti maz šādu «izkritēju».
Norvēģija, līdzīgi kā Zviedrija, ir padarījusi par kriminālnoziegumu ne tikai seksa pakalpojumu sniegšanu, bet arī pirkšanu. Atvainojiet, bet esmu skeptisks - nu, brauks tas norvēģu vīrietis citur. Teiksim, uz Latviju.
Mūsu likums ir tāds, ka seksa pirkšana ir sodāma arī ārpus Norvēģijas. Bet es piekrītu, ka tas nav viegls uzdevums, un es pats sākotnēji biju skeptisks. Policijai šādas lietas ir ļoti grūti pierādīt - sieviete var teikt, ka viss noticis bez maksas, ka naudu aizņēmusies utt. Un tomēr man jāteic, ka kopš šīs normas ieviešanas prostitūtu skaits Norvēģijā ir samazinājies. Liela nozīme bijusi tam, ka tomēr bijuši gadījumi, kad vīrietis atzīstas un pieņem sodu. Tas bijis spēcīgs impulss mūsu vīriešiem padomāt, vai ir vērts riskēt uzkraut sev to kauna un soda smagumu, it īpaši, ja esi ar ģimeni, un nevis palikt pie ģimenes Norvēģijā, bet braukt uz Latviju.
Intervēja Māris Zanders