Nedrīkst būt pasliktinājums. Diemžēl šis pasliktinājums atsevišķās nozarēs, mūsuprāt, patlaban draud. Vissmagākā situācija un nenoteiktība - it īpaši 2013. gadā - ir par veselības aprūpi. Sākotnējais Finanšu ministrijas piedāvājums samazinājumam bāzes izdevumos bija par 37,3 miljoniem latu. Tas ir ļoti ievērojams samazinājums, ņemot vērā, ka Latvijas izdevumi veselībai jau pašlaik, salīdzinot ar citām valstīm, ir ļoti zemi - aptuveni 3,4% no IKP. Mums veselības izdevumiem vajadzētu būt vismaz 4% no IKP. Dažās diskusijās, kur man ir bijusi izdevība būt klāt, šis bāzes samazinājums gan it kā tika mazināts, pieliekot 10 miljonu. Veselības ministrijas bāzē tiek ielikta vēl viena naudas summa - diemžēl tikai uz vienu gadu - sociālā drošības tīkla pasākumiem aptuveni 20 miljoni latu, mazturīgajiem medikamentu iegādei, lai viņi varētu ārstēties neatkarīgi no savas turības, un pacientu iemaksas. Tad būtu 27 miljoni mazāk - ja rēķinām, ka šī summa būs nepieciešama tikai 2013. gadā, summa nav tik traka, tad šie 20 miljonu to it kā līdzsvaro, līdz ar to zaudējums ir aptuveni septiņi miljoni latu, kas īstenībā arī ir nepieņemami. Protams, mums stāsta, ka veselības aprūpes sistēmā ne viss ir kārtībā, ka tur mēdzot būt nepamatota naudas tērēšana, taču nepamatota naudas tērēšana laikam varētu tikt atrasta jebkurā jomā, kur skatās. Tās dēļ nevajadzētu sākt soda ekspedīciju veselības jomā.
Redzējām studentu protesta gājienu pie valdības ēkas. Vai arodbiedrības gatavojas aktīvām strādājošo protesta akcijām?
Redziet, mums vēl ir laiks noskaidrot situāciju līdz galam. Mēs trešdien kaut ko noskaidrojām, runājot ar Ministru prezidentu, un sapratām, ka pat virkne ministru un arī atsevišķi ļoti kompetenti cilvēki līdz galam nespēj izsekot visām šīm budžeta peripetijām. Negribu pārmest un saukt konkrētus uzvārdus, jo daudzi pašlaik nespēj izsekot līdzi sastādītajam valsts budžetam. Mēs saņēmām pretrunīgas atbildes pieļāvuma formā. Tas nozīmē, ka pat ļoti kompetenti cilvēki savās jomās tikai domā, kā varētu izskatīties budžets, nevis precīzi to zina.
Veselības ministre Ingrīda Circene tagad aktīvi virza ideju, ka nodokļu nemaksātāji nesaņems plānveida medicīnisko palīdzību. Tas nozīmē, ka bez plānveida medicīniskās palīdzības var palikt gan mājsaimnieces, kas audzina bērnus, gan jauni cilvēki... Vai arodbiedrības apmierina šāds risinājums?
Arodbiedrības veselības ministres traktējumam nepiekrīt, ja mājsaimniece mājās audzina bērnus vai cilvēks ir ilgstošs bezdarbnieks, lai arī nav reģistrējies, tad uz šādiem cilvēkiem nevajadzētu atteikties plānveida veselības saņemšanas ierobežojumiem. Tomēr fakts ir tas, ka valdība netiek galā ar ēnu ekonomiku. Ja paņemam Rīgas Ekonomikas augstskolas pētījumu, tad ir skaidrs, ka tie ir privātie uzņēmumi, nevis valsts un pašvaldības uzņēmumi, kur galvenokārt izmanto nelegālo darbaspēku. Mums valstī ir 14,6% nelegālās nodarbinātības, tie ir aptuveni 140 tūkstoši cilvēku, kas mūsu valstī strādā nelegāli. Ja mēs spētu panākt, ka vismaz pusi no tiem izdotos legalizēt, tad tie būtu 70 tūkstošu papildus strādājošo. Ja mums valstī ir 38% ēnu ekonomikas, tad tā ir viena no lielākajām lietām, ko varam risināt un atrisināt problēmas gan veselības aprūpē, gan izglītībā, gan sabiedriskā transporta atbalstā.
Vai arodbiedrības domā, kā atrisināt nelegālās nodarbinātības jautājumu?
Mēs esam domājuši vairākas reizes. Mums ir priekšlikums. Ja mēs uzmanīgi pastrādātu pie tāda jautājuma kā ģenerālvienošanās nozarē, spētu panākt oficiālās algas palielinājumu, respektīvi, arī nodokļu iekasēšanas pieaugumu. Katrā nozarē ir uzņēmumi, kuri nomaksā visus vai gandrīz visus nodokļus, un tādu ir pietiekami daudz. Tad ir uzņēmumi, kuri negodīgi konkurē ar viņiem, nodokļus pārsvarā nemaksājot vai maz maksājot. Varam izmantot likuma pantu, ka uzņēmumi, kuri nodarbina vairāk par 51% savā nozarē strādājošo vai veido 60% savas nozares apjoma, var slēgt ģenerālvienošanos, nosakot vidējo darba samaksu, kas nebūtu tuvu minimālajai, kā tas notiek uzņēmumos, kuri nodokļus nemaksā vai pārsvarā nemaksā. Tad ģenerālvienošanās iegūst likuma spēku - tas ir noteikts jau pašreizējā likumdošanā.
Vai ir tādas nozares, kurās noslēgtas ģenerālvienošanās?
Tieši šāda tipa nav. Bet Latvijas dzelzceļā ir ģenerālvienošanās, kas varētu ietvert arī darba samaksas jautājumus un citas lietas. Mums ir nozares, uz kurām šādas ģenerālvienošanās varētu attiecināt. Mums ir liela telekomunikāciju nozare, piemēram.
Par to taču būtu jācīnās nevienam citam, bet tieši arodbiedrībām?
Mums bija konference, kurā runājām par visām šīm problēmām, par ēnu ekonomiku, par ģenerālvienošanās nozīmi. Ja es esmu godīgs uzņēmējs un maksāju visus nodokļus, bet man blakus ir tādi, kas taupa uz nodokļu rēķina, tad man būtu izdevīgas šādas ģenerālvienošanās, apvienojoties ar līdzīgiem uzņēmumiem, kuri maksā nodokļus.
Varbūt arodbiedrībām nevajag tik daudz runāt, bet izmantot aktīvākas strādājošo tiesību aizstāvības metodes?
Mēs esam aicinājuši streikot. Taču te ir psiholoģiska problēma. Cilvēkiem būtu jābūt gataviem streikot, bet viņi tam nav gatavi - viņi diemžēl baidās. Baidās no darba devēja, baidās nesaņemt ienākumus. Rietumvalstīs ir bagātas arodbiedrības, kas spēj kompensēt streikojošajiem darba algu streika laikā. Mēs to diemžēl nespējam.