Skaidrojot izvēli studēt režiju, citējāt režisora Ā. Šapiro teikto par triju izglītību nozīmi: pirmā, jo likās, ka tā vajag, otrā - izvēle ar prātu, trešā - ar sirdi. Ko jums katra ir devusi, un kādēļ režija trešā?
Katra no manam izvēlēm izglītībā ir bijusi sirds izvēle - gan žurnālistika, gan socioloģija, gan režija. Neesmu mēģinājis piespiest sevi studēt to, kur es nevarētu iegrimt ar galvu un dvēseli. Visām trim izvēlēm kopīgs ir cilvēks. Tas laikam vienīgais, kas mani interesē visvairāk. Režija apvieno žurnālistiku un socioloģiju, jo teātris nav produkta rādīšana skatītājiem, bet paša emocionālais darbs, lai saprastu, kas notiek ar cilvēku un sabiedrību dažādās situācijās.
Kā režisora uzdevumi atklājas izrādē Mākonis biksēs?
Režisora galvenais uzdevums ir atrast valodu, kādā runāt ar aktieriem, lai teātris nepārvēršas par sinonīmu teatralitātei, bet lai tas ir saruna ar sevi. Mākonī bija svarīgi, lai aktierim, kas piedalās izrādē, šis Majakovska uzrakstītais monologs kaut ko mainītu pasaules un sevis uztverē, jo šis ģeniālais teksts to veicina.
Kādēļ izvēlējāties iestudēt tieši šī autora darbu?
Majakovskis ir no autoriem, kas pārstāv man ļoti tuvo sudraba laikmetu Krievijā. Visapkārt notika briesmīgas lietas, un mākslinieki dzīvoja savā iekšējā emigrācijā. Viņi pilnībā apgāza mūsdienu cilvēka izpratni par izdzīvošanu: «Ja nav ko ēst, tad nevar runāt par mākslu.» Mēģināja glābties vispirms garīgi. Majakovskis ir mūsu teātros neizpētīta personība. Traģiskākais liktenis. Ir divi veidi, kā padarīt mākslinieku «mirušu» - sadedzināt viņa grāmatas vai kanonizēt, izvēloties viņa «pareizākos» darbus. Tāds ilgu laiku bija arī Majakovskis, bet izrādē viņš ir arī cilvēks, kas ļoti smalki jūt pasauli un kaislīgi vēlas to mainīt.
Nosauciet mīļākās sarunu tēmas kultūrā.
Laiks un cilvēks. Kā mainās viņa izpratne par sevi un pasauli, un kas nekad nemainās. Man patīk runāt par mūsdienu komunikācijas tehnoloģijām. Vai tās palīdz dzīvot vai tieši otrādi - traucē un pazudina personību.