Nu jau vairāk nekā trīs gadi aizritējuši kopš brīža, kad Tautas partijas priekšvēlēšanu kampaņas vadīšanu Jurģis Liepnieks apvienoja ar «rūpēm» par sabiedrības tiesībām zināt, cik sajūsmināti daži sabiedrībā pazīstami cilvēki ir par Tautas partijas ministru paveikto. Sen zināms arī tas, ka Tautas partijas pozitīvisma kampaņu slavenā nodibinājuma Sabiedrība par vārda brīvību izpildījumā finansiāli balstīja neviens cits kā Andris Šķēle, kas šim veidojumam atvēlēja summu, kura trīsdesmit reižu pārsniedza likumā atļauto maksimālo ziedojuma apmēru. Taču, pārsūdzot tiesas spriedumu ar KNAB lēmuma izpildi, Tautas partija laikam turpina uzstāt, ka pozitīvisma kampaņai ar šo partiju nav nekāda sakara.
Šī ietiepība vedina domāt par apzinātu laika vilkšanu. Pirmās instances tiesā sūdzība par KNAB lēmumu likt Tautas partijai atmaksāt miljonu tika skatīta teju divarpus gadu, bet, kamēr tiks otrajai instancei cauri, šķiet, jau arī 10.Saeimas vēlēšanas būs aiz muguras. Turklāt, spriežot pēc KNAB interneta vietnē lasāmā ziedojumu saraksta, Tautas partijas kasē nemaz nav miljona, ko atmaksāt. Ja spriedums nebūtu pārsūdzēts, laikam jau nāktos iesniegt maksātnespējas pieteikumu.
Tādēļ nav brīnums, ka Tautas partija par sava pozitīvisma kampaņā izšķiestā miljona neatmaksāšanu cīnīsies līdz pēdējam un liks lietā visus spēkus, lai iestāstītu, ka galvenais jau ir likuma burts, nevis gars. Finanšu lietās Tautas partija allažiņ ir ļoti brīvi interpretējusi tieši likuma burtu. Pietiek atminēties kaut vai pirms 2001.gada pašvaldību vēlēšanām ņemtos bezprocentu aizņēmumus no Tautas partijas tā brīža elites pārraudzītā Politiskās izglītības fonda un Andrim Šķēlem pietuvinātā Edgara Šķendera vai 2002.gada sponsoru sarakstos atrodamās firmas, kuru darbības rādītāji lika domāt, ka šo kompāniju pastāvēšanas vienīgais iemesls ir vēlme ziedot Tautas partijai, nevis nodarbošanās ar reālu uzņēmējdarbību.
Tautas partijas devīze vienmēr ir bijusi «Mēs ticam reklāmai!». Tieši tādēļ Tautas partijas politiķi ir likuši lietā visu savu izmanību, lai kavētu vai pamatīgi mīkstinātu jebkuras likumdošanas izmaiņas, kas varētu mazināt iespējas vilināt vēlētājus ar Andra Šķēles solījumiem iztrenkāt piedzērušos celtniekus, Aigara Kalvīša omulīgo smaidu un partijas lokomotīvju kompetenci.
Nav nekāds pārsteigums, ka tieši Tautas partijas valdes locekles Vinetas Muižnieces vadītajā Saeimas Juridiskajā komisijā šobrīd iestrēguši Vēlēšanu likuma labojumi, bet Tautas partijas ekspriekšsēža Mareka Segliņa vadītā Tieslietu ministrija nesteidz virzīt uz Saeimu partiju finansēšanas likuma paketi, kurā saskaņā ar koncepciju būtu jāparedz ne tikai partiju finansēšana no valsts budžeta, bet arī būtiski ierobežojumi priekšvēlēšanu aģitācijai elektroniskajos medijos. Iemeslu, kādēļ šie likumi tiek kavēti, visticamāk, ir gaužām vienkārši. Tautas partijai varētu būt ļoti liela interese kaut kā atgriezties pie lokomotīvju principa, ja ne citādi, tad pārtaisot visu Latviju par vienu vēlēšanu apgabalu, un paturēt iespējas priekšvēlēšanu periodā dziedāt apmaksātas slavas dziesmas Tautas partijas sarakstā iekļautajām lokomotīvēm.
Iespējams, tieši ticība reklāmas spēkam ir iemesls, kādēļ Tautas partijas politiķi varētu nevēlēties, lai Vēlēšanu likumā tiktu precīzi noregulēts, kas notiek tad, ja Augstākā tiesa atceļ Saeimas vēlēšanu rezultātus. Tieši Tautas partijas un Latvijas Pirmās partijas un Latvijas ceļa priekšvēlēšanu apvienības pozitīvisma kampaņas tā saucamo trešo personu izpildījumā bija iemesls, kādēļ pēc 9.Saeimas vēlēšanām vairākas partijas vērsās Augstākās tiesas Senātā ar sūdzībām par vēlēšanu rezultātiem. Kur ir garantijas, ka līdzīgu sūdzību nebūs arī pēc 2010.gada vēlēšanām?
Jo īpaši tāpēc, ka par to, vai vispār izpildīts Augstākās tiesas Senāta blakuslēmums, ar kuru valdībai tika uzdots izveidot skaidru un nepārprotamu priekšvēlēšanu kampaņu kontroles mehānismu, kas nodrošinātu Latvijas Republikas Satversmē noteikto principu ievērošanu, var apšaubīt. Satversme taču saka, ka Saeima tiek ievēlēta vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās, bet par to, vai vēlēšanas, kurās atsevišķas partijas tiek ievēlētas parlamentā, pateicoties miljonos mērāmiem reklāmas budžetiem, noteikti var strīdēties. Ja ne par atbilstību pamatlikuma burtam, tad par atbilstību tā garam gan.