Mazo ceļvedi par velti var dabūt vairākos veloveikalos un velonomās, tas ir arī izdrukājams no mājaslapas _www.rdsd.lv_. Es bukletu paņemu veikalā _Fans_, kur pārdevējs pastāsta, ka viņam vislabāk patīk Daugavgrīvas maršruts, jo tur ir bāka un Komētforta dambis, var novērot arī migrējošos putnus. Vien jānominas 46 kilometri. Ir vēl citi maršruti: 41 km līdz Doles salai ar dolomītu atsegumiem, 17 km līdz Beberbeķiem un tā 275 ha lielajam dabas parkam ar melno dzilnu un mazo mušķērāju. Ar fotogrāfu izvēlamies 9 km īso Āgenskalna izzināšanu, jo tas ir vienīgais, ko varam atļauties laika ziņā.
Suņi neguļ
Maršruts sākas pie Arkādijas parka. Buklets ziņo, ka parks ir viens no senākajiem ainavu dārziem Rīgā, 6,2 ha plašs. Prūsijas ģenerālkonsuls H.K.Vērmanis kāpas galā uzcēlis māju ar palīgēkām un siltumnīcu, kur auguši firziķi, aprikozes, vīnogas un retas palmu sugas. 1885.gadā dārzā uzcelts teātris, ierīkota bumbotava. Pēcāk parku nopirkusi Rīgas pilsēta. Tagad parkā redzami ar atslēgām apkarināti tilti un estrādes drupas. Vecmāmiņas, acis aizvērušas, tver sauli, pirms sākas dārgā siltuma sezona, māmiņas ar bērniem baro pīles. Jauks parks. Arī zīvim te patīk. Kāds vīrs maina vizuli. Esot noķēris tepat kanālā divas līdakas. Cik lielas? «Maziņas.» Kaķim? «Nē, pašam. Uzcepšu, tā garšīgāk nekā zupā,» viņš nosaka.
Tālāk gar Māras dīķi uz Ojāra Vācieša un Jāņa Akuratera muzeju, tad atpakaļ gar Uzvaras parku līdz tirgum, kas, izrādās, iepriekš atradies Meža ielā 4a. No tirgus dodamies uz vecā Āgenskalna ciemu. Lapu-Bišu-Augļu-Amālijas-Dobeles ielas apbūvi veido ēkas, kas galvenokārt tapušas XIX gs. un XX gs. sākumā. Pie kādas koka mājas Bišu ielā sērst divi vīri un viena sieva. Uz koka sētas baltiem burtiem rakstīts: Agens. Sieva stāsta, ka viņa dzerot piparmētru tēju, puiši - buljonu. Viņai esot četri bērni. Labprāt iepazīstinātu, taču dēls aizgājis pastaigāties, vīrs ar dvīnīšiem laukos un meita guļ. Vismaz suns Dambo ir nomodā, tāpēc viņa iznes mums to parādīt. Savukārt kaimiņš Eduards vēlas nofotografēties ar savu suni, vārdā Trunti. Vēlas, lai viņam pēcāk atsūta bildi. Kad jāraksta adrese, viņš sirsnīgi un nedaudz taisnojoties pastāsta, ka adreses sākums ir suņa Trunta vārds.
Bez veloērtībām
Āgenskalns, protams, ir skaists, un tā vien šķiet, ka, veidojot maršrutu, primārais bijis parādīt šo skaistumu. Otrā plānā palikušas veloērtības, cik nu par tādām Rīgā var runāt. Tā kā ielas ir patukšas, pārvietošanās grūtības nesagādā, tomēr jābrauc uzmanīgi: maršruts neved pa veloceliņu, Āgenskalnā ir daudz mazu pagalmu, no kuriem var izšauties automašīna vai kāds bērns. Gājēji kā allaž nav sajūsmā par velosipēdistiem uz ietves. Dažviet ietve ir tikai vienā ielas pusē. Pavisam aplami norādīts kā šķērsot Slokas ielu: no Medus ielas turpceļā un atpakaļceļā - no Zvanu ielas. Abas ielas Slokas ielu šķērso vietās, kur nav gājēju pārejas vai luksofora. Turklāt Slokas ielā ir dzīvīga kustība - abos virzienos drasē tramvajs un automašīnas. Vai tiešām lielo ielu nebija labāk šķērosot pie viesnīcas Maritim, kur ir gājēju pāreja? Tā taču ir tuvu, turklāt atpūtas velobraucienā nekur nav jāsteidzas, izvēloties taisnākos ceļus. Tam piekrīt Romāns Meļņiks, portāla veloriga.lv veidotājs. Ieteikt ielu šķērsošanu nepiemērotās vietās nav labi. R.Meļņiks teic, ka nevēlas kritizēt kolēģu veikumu, jo velomaršruti ir vajadzīgi, taču ne ar šādām kļūdām. «Iespējams, tas tāpēc, ka maršruta veidošanā piedalījušies kurjeri,» skaidro R.Meļņiks un bilst, ka kurjeriem lidošana pa ietvēm un lēkšana pa apmalēm lielā satiksmes plūsmā grūtības nesagādā. Arī veloriga.lv apsvēruši domu pieteikties konkursā veloceļvežu veidošanā, taču «mums nepietika tam spēka un laika, jo tas ir ļoti nopietns darbs». R.Meļņiks norāda, ka ceļvedī augstā līmenī jābūt kulturvēsturisko objektu aprakstiem. Nepietiek ar mājas celšanas gadu, mērķi un un to, kas tajā dzīvojis. Gribas zināt vairāk, arī neseno vēsturi.
Varēju labāk
«Primārais bija parādīt vērtīgus tūrisma objektus,» stāsta velomaršruta izstrādātājs Oļegs Stoļarovs, Latvijas Velo informācijas centra un SIA Velokurjers vadītājs. Viņš ceļvedī izmantojis arhitekta Pētera Blūma, pirmo Pārdaugavas veloekskursiju vadītāja, velomaršrutu. Pats arhitekts teic, ka, veidotāju uzrunāts, mīļuprāt piedāvājis plašākai publikai izzināt Āgenskalnu un tālāku atbildību neuzņēmies. Viņa ekskursijās Slokas iela tiekot šķērsota ar satiksmes regulētāju un karodziņu vicināšanas palīdzību.
Norādei, ka Slokas ielas šķērsošana velosipēdistam ir gana ekstrēma, Stoļarovs nepiekrīt. Esot gana mierīga. Veloceļveža veidotājs gan piekrīt, ka ielas šķērsošanu varēja novirzīt uz A.Grīna bulvāra gājēju pārejas. «Jau ceļveža atklāšanā teicu, ka tajā būs kļūdas. Es nepretendēju uz to, ka tas būtu ļoti labi paveikts darbs.» Tātad, jau veidojot bukletu, nepretendējāt uz kvalitāti? «Biju vienīgais, kas pieteicās to veidot. Atzīstu, ka termiņš veidošanai bija normāls un varēja ar šo darbu tikt galā labāk.»
Divas ačgārnas līnijas kartē nespēj sabojāt Āgenskalna skaistumu. Dodamies tālāk pa Ernestīnes, Margrietas un Kristapa ielu, ceļojumu beidzot pie Botāniskā dārza. Labi, ka maršrutā ir divas baznīcas, Mārtiņa un Svētās Trīsvienības pareizticīgo baznīca, kur palūgt mieru virs zemes, labu prātu gājējiem un velosipēdistiem, uz ielas sadzīvojot.