Ilze Aizsilniece, ģimenes ārste
Latvijā ir ļoti daudz pacientu, kas var nopirkt zāles tikai vienreiz mēnesī hronisko slimību gadījumā. Šie pacienti ir tie, kuri diemžēl aizņem ļoti daudz laika.
Daudz ārstu laika tērējam slimības lapām. Pasaulē divas trīs dienas var gulēt mājās bez papīriem.
Māris Rēvalds, Veselības centra 4 īpašnieks
Daudzi pacienti vēlas nokļūt pie labākiem ārstiem. Rodas rindas daudzu mēnešu garumā. Pacients ir spiests doties pie ārsta, kurš nav tik populārs un kuram ierēdņu piešķirtās naudas pietiek. Būtu skaisti, ja pacients ar ģimenes ārstu pieņem lēmumu doties, piemēram, pie daktera Pīrāga, kurš ir augsti kvalificēts endokrinologs, nauda sekotu pie viņa. Pīrāgs varētu uzņemt vairāk pacientu. Bet dakteris, kas nav tik kvalificēts, saņemtu mazāk.
Ir daži ārsti, kas, lai izdzīvotu un nopelnītu, mēģina pat likt šķēršļus pieejamībā valsts pakalpojumiem, lai pēc tam tos sniegtu privāti.
Protams, ir pelēkā ekonomika. Piemēram, mēs ierobežojam līdzekļus plānveida ķirurģijai, bet saglabājam akūtajai. Satiekas [ārsts ar pacientu] slimnīcas poliklīnikā, parunājas un nolemj - jūsu žultsakmeņi būs jāoperē (..) nevis plānveida kārtībā, bet kā akūti. Plānveida pacients kļūst par akūtu.
Valdis Pīrāgs, Stradiņa slimnīcas endokrinologs, profesors
Speciālistu sadalījums, līdzīgi kā ģimenes ārstu sadalījums, ir ārkārtīgi nevienmērīgs. Ir veseli reģioni, kuros trūkst būtisku speciālistu.
Lielā mērā ir pazaudēta vecā labā XX gadsimta sākuma medicīna, kurā ar maz augstajām tehnoloģijām ārsts aptuveni 50% gadījumu spēja noteikt diagnozi, runājot ar pacientu pietiekami ilgi un ļoti rūpīgi izmeklējot. Šodien attieksme pret pacientu ir visvairāk cietusi.
No kolēģu pieredzes zinu, ka lielākā neērtība ir tā, ka pacienti nāk ar dāvanām.