Pat tie, kuri izvēlas studēt Latvijas Lauksaimniecības universitātē, priekšroku dod uzņēmējdarbībai, nevis agronomiem un zootehniķiem. Lai gan ekonomikas eksperti prognozē, ka nākotnē pieprasījums pēc lauksaimniecības speciālistiem pieaugs.
Vectēva mantojums
Matīss jau pierādījis, ka grib un var darīt lauku darbus. Jaunieša vēlmi strādāt senču zemē novērtē ne tikai viņa vecāki, kuri labprāt piepalīdz darbos, bet arī biedrības Zemnieku saeima rīkotais konkurss Senču aicinājums, kur jaunais lauksaimnieks ieguva nomināciju Par dedzīgu un mērķtiecīgu sākumu.
Vai tas tikai jaunības maksimālisms? Diena brauc ciemos!
Matīss mums pabrauc pretim, lai neapmaldāmies. Līdzko izkāpjam, viņš sarokojas un aicina, kamēr vēl dienasgaisma, aplūkot tehnikas parku. Angārā darbu gaida vairāki agregāti un spēkrati. Tur valda kārtība, un uzreiz var redzēt, ka te saimnieko čaklas rokas. Matīss stāsta, ka traktora tiesības ieguva uzreiz nākamajā dienā pēc 16 gadu sasniegšanas.
Tā kā ārā ir spelgonis, angārā ilgi neuzturamies, bet steidzam uz māju, kur saimnieko vecmamma. Te Matīss galvenokārt uzturas pa vasaru - darba laikā.
Saimniekošana aizsākusies 1993. gadā. «Vectēvs toreiz audzēja trīs hektārus cukurbiešu. Ap to laiku piedzimu arī es. Jau no mazām dienām vectēvam staigāju līdzi, mācījos, interesējos, darīju, un šī lieta man kļuva sirdij tuva,» stāsta puisis. «Dzīve laukos ir miera pilna, te vienmēr ir ko darīt, pilsētā tā vis nav,» zina stāstīt jaunais saimnieks, jo ikdienā dzīvo pie vecākiem Ozolniekos. Vectēvs esot bijis ļoti prasīgs un pedantisks gan pret sevi, gan citiem. «Velosipēds pēc braukšanas bija jānomazgā un jānovieto garāžā. Netīru tur nedrīkstēja likt,» iesmejas mamma Ilva. Kad valstī vienu pēc otras likvidēja cukurfabrikas, cukurbiešu audzēšana vairs neesot bijusi izdevīga un vectēvs sācis nodarboties ar graudkopību.
2005. gadā pašā vasaras darbu karstumā uz lauka vectēvam pārstāja pukstēt sirds. «Tētim un mammai bija dilemma - turpināt iesākto vai ne. Tā kā vectēvs visus savus darbus bija veicis ar domu, ka tie paliks man, viņi nolēma turpināt. Divu dienu laikā tēvs iemācījās lauku darbus, jo nebija izvēles, iesāktais bija jāturpina,» stāsta vidusskolnieks. Tagad šos darbus dara viņš.
Grib radīt darbvietas
Matīss šogad beigs 12. klasi un Latvijas Lauksaimniecības universitātē iecerējis studēt lauku uzņēmējdarbību vai mehanizāciju. «Vēlos startēt Eiropas projektiem. Vēlos attīstīties un radīt darbvietas,» skaidri ir puiša nākotnes plāni. Vai ārzemēs laimi negribi izmēģināt? - jautāju. «Tur nevarētu dzīvot, Latvija tuvāka, visi celiņi mīļi. Vēlos palikt šeit un strādāt priekš sevis un Latvijas.»
Rotas jau 12 gadu ir kooperatīva Latraps biedri. «Iestājāmies vēl tad, kad citi kooperatīviem neticēja, bet tieši tāpēc, ka esam tā biedri, izdzīvojām līdz šodienai. Mums regulāri notiek semināri, un var saņemt agronoma konsultācijas. Tas ir liels atspaids saimniecībai, kurai ir tikai 74 ha zemes. Šogad pirmo gadu maksās dividendes,» saka graudkopis.
Laiku pa laikam graudkopjus piemeklējot likstas. Arī pēdējais bijis neražas gads - graudi izsaluši. «Parasti nododam ap 300 tonnu ražas gadā, bet pērn tikai 70. Sedzām tikai izdevumus. Jācer, ka šis gads būs labāks,» stāsta puisis. «Esmu ievērojis, ka laikapstākļu dēļ raža no gada uz gadu kļūst mazāka. Kāpums bija pirms 2005. gada, tagad atkal kritums.» Matīss to zina, jo vectēvs katru gadu rakstīja «graudu audzēšanas bībeli». Pierakstījis visus darbus, kas darāmi, un kādi laikapstākļi tajā dienā. «Paldies Dievam, ka viņš tā darīja. Tā man ir laba skola.»
Laba saimniekošana
Majori uzteic pašreizējo zemkopības ministri, kura teikusi, ka visas saimniecības ir labas - gan lielas, gan mazas. «Man patīk ministre,» saka Ilva. Iepriekšējie akcentu likuši tikai uz lielajām, bet arī mazās var daudz, piebilst Matīss. Arī viņš domājis par paplašināšanos, bet neesot brīvas zemes. Graudkopis spriež, ka 74 ha vienam saimniekam ir gana. Ja grib vairāk, jārēķinās, ka būs nepieciešamas darbarokas un arī tehnikas vajadzēs vairāk. «Dieviņš dod tikai 10 dienas, lai ražu novāktu. Pēcāk sāk līt un graudiem krītas kvalitāte. Lai paspētu darbus, lielie zemnieki ņem vairākus kombainus.»
«Cenšamies audzēt augstākās E kategorijas graudus, tieši par tiem ir vislabākās cenas. Tāpēc jāstrādā precīzi un kvalitatīvi. Lai graudi dotu ražu, daudz jālieto ķīmija.» Skolniekam radušies kontakti arī ar saimniekiem Latgalē, un tie nesaprotot, ka jāmēslo. «Viņi no hektāra vidēji iegūst 30 centnerus graudu, mēs - 50-60, var pat dabūt 90, ja labs gads. Lai saimniecība strādātu ar atdevi, jānokuļ vismaz 50 centneru no hektāra, citādi nav dzīves!»
Lauksaimnieks aicina datorā aplūkot fotogrāfiju galeriju, kurā redzami visi darbi, kas veicami gada garumā. Viņa mīļākais laiks ir ražas novākšana: «Novērtēju savus darba augļus. Patīk graudus nodot, rindās stāvēt, jo tad var interesanti pavadīt laiku ar citiem zemniekiem - visi saiet un runā, kā nu kuram iet.» Matīss atzīst, ka nereti darbu dēļ septembrī nākas kavēt skolu, jo jāstrādā. Bet vienmēr esot izdevies iekavēto atgūt. Viņš skaidri redz nākotni laukos. «Ir jāstrādā ar Eiropas projektiem. Ja vēl dabūsim platību maksājumus, dzīve būs!»