Vasara jau sāk teikt ardievas, pār kalniņu aizejot ar ziedu buķetei, lai tiktos ar rudeni...
Atbildēšu uz Senioru Dienas jautājumu, ko gribētu mainīt savā dzīvē. Pirmkārt, vēl papildināt savu sarakstīto grāmatu pūru, pieliekot klāt trīsdesmit trim vēl kādas četras vai piecas, vai vairāk grāmatu. Nesen atzinos mīlestībā savai Tēvu zemei - ļoti gaidīšu atvēršanas svētkus. Tāpat arī romānam, atziņām, dzejām un savām sakomponētajām dziesmām. Ir ieplānots viens ļoti nopietns ceļojums no manas skaistās Vidzemes pērles Alūksnes uz Likteņdārzu, lai uzdāvātu tam kādu skaistu akmentiņu no sava tēva Lāčplēša kara ordeņa kavaliera Edvarda Kokles zemes - atmiņai saistībā ar viņa izsūtījumu.
Pati turpmāk arvien vēl zīmēšu, piedalīšos izstādēs un skatīšu arī citu mākslinieku darbus. Man ir 81 gads. Vēl jau turos, ir sakomponēts daudz dziesmu. Es tikai 75 gadu vecumā sāku grafiski zīmēt. Tagad aizeju kaut kur parunāt par dzeju. Manuprāt, dzīve ir ļoti skaista! Tikai jāprot tajā iekļauties, ieskatīties sevī un ieklausīties, lai varētu sevi pierādīt. Cenšos ļoti daudz vēl paspēt, jo maz laika taču atlicis... Darbosimies un būsim vienmēr jauni un jaunas! Sveicienus sūta Alūksnes pensionāri un pensionāres!
Viss notiek, kā ieplānots
Patiesībā laiks sagādā saprašanu, un katra gaita, kaut vai vistriviālākā, ir atklājumu pilna. Kā Klods Monē mēdza gleznot vienu un to pašu, vienmēr atklājot ko jaunu. Tas var būt kaut vai brauciens uz Zooloģisko dārzu, kur kopā ar meitēnu līdzjūtīgi pavērojām pingvīnus.
Taču, tā kā mana iztēle visu mūžu mani ir spārnojusi laikam un atklājumiem līdzi, patiesībā es patlaban esmu uz Marsa kopā ar Curiositi un jaunumu man netrūkst. Ja kādu interesē, iesaku paviesoties http://www.nasa.gov/, jo tādā mazā formātā kā brīnišķīgais pielikums Senioru Diena nav iespējams visu redzēto, skatīto un dzirdēto aprakstīt.
Pasaule ir kā balta lapa, aprakstīta bezgala sīkiem burtiņiem, un no tā teksta labi ja 0,000001 procents ir izlasīts. Ja paraugās uz cilvēci - it sevišķi, ja uz to paraugās kā uz kolektīvu -, nav nemaz svarīgi vienam to visu atklāt, un tāpēc katrs, kas kaut kādu nieku apzina, kopīgo papildina. Pietiek vakarā paraudzīties zvaigžņotās debesīs, lai saprastu, kur dzīvojam un cik daudz jauna mūs vēl gaida. Mainīt negribētu neko. Taču, ja tā padomā, dažkārt ienāk prātā: nebūtu slikti kādu laiku pārtapt par sievieti. Lai jūs, noslēpumainās būtnes, kas vispār ir kā staigājoši noslēpumi, labāk saprastu.
Es apsvēru gribēšanu kaut ko savā dzīvē mainīt. Taču nekā - atgriezties atpakaļ pagātnē nelon, jo savu viedokli paņemt līdzi diez vai spēšu, kas nozīmē, ka, būdams divdesmitgadīgs gurķis, domāšu tikpat blēņaini kā toreiz. Savukārt fiziskā kondīcija mani apmierina bez iebildumiem. Tie nieki kā perspektīvā plikpaurība un krunkainība mani drīzāk iepriecina nekā apbēdina, jo redzu, ka viss notiek, kā ieplānots.
Bet garīgās atklāsmes, kas dažkārt sagādā ciešanas par sliktajiem nodarījumiem, motivē kādam objektīvi labam pasākumam. Kaut skaidrs, ka draņķības nekļūst nebijušas un Tas tur nosacīti augšā nav sīkbodnieks, ar ko var diņģēties.
Katram, kas gribētu kaut ko savā dzīvē mainīt (vienīgais izņēmums ir trūcīgo cilvēku vēlme uzlabot sava budžeta bilanci), būtu ieteicams apsvērt savas dzīves unikalitāti. Tad noteikti nāktu apgaismība, ka forši tā, kā ir nevienam citam. Atcerējos Marka Tvena Kapteiņa Stormfīlda ceļojumu uz paradīzi, kur ir epizode, kapteinim satiekot draugu, kas neizmanto iespēju būt jaunam un paskaidro, kāpēc...
Sandris Romanovskis
Kad sirds vēl jauna
Es satrūkstos. Autobusā iekāpj meitene. Gluži kā es bērnībā - gaiši mati, katūna kleitiņa, kājās sandales. Nākamajā pieturā ar spieķa palīdzību iekāpj vecāka sieviņa. Redzams, ka viņai grūti iet, bet jaunā meitene nedod tuvāko vietu, večiņai jāklibo tālāk. Vecenītei uz grīdas nokrīt sīknauda, bet meitene nesteidzas to pacelt. Nē, tā neesmu es bērnībā...
Kad biju maza un redzēju klibu cilvēku, man bija sajūta, ka pašai jāklibo. Kara un pēckara gados bija samērā daudz invalīdu, sakropļoto, un man par to bija daudz pārdzīvojumu. Vienmēr steidzos viņiem palīgā, kaut neko daudz jau palīdzēt nevarēju. Es gribētu, lai mūsdienās jaunie vairāk atbalsta vecākos.
Nupat pavasarī salauzu kāju. Traumās pateica - ja es būtu jauna, kaulus saliktu kārtībā, bet es esot par vecu. Kāja bija ģipsī, un mediķi solīja, ka turpmāk mūžam klibošu. Bet nekā! Lai gan mani pieskaita pie vecajiem, sirds man joprojām ir jauna! Kaut arī ar divām rētām... Tāpēc arī nelietoju spieķi, kaut māsas iesaka to izmantot. Bet man taču jauna sirds!
Es joprojām pārdzīvoju, redzot slimos un vārgos. Uz ielas dodu santīmus tiem, kas tiešām invalīdi. Arī es esmu tāda, bet nekad uz ielas nelūgšu palīdzību. Vienmēr iztieku ar pensiju un palīdzu māsai audzināt četrus mazbērnus.
Nora Ozoliņa