Lauris Dārziņš
«Šito nūju gan nedošu, tā lai paliek par piemiņu,» pie izejas no arēnas Lauris vienu nūju nolika maliņā un uzticīgajam hokeja fanam vēl no vecajiem Dinamo laikiem - Vovam - iedeva citu savu nūju.
Kura ir laimīgā nūja, ar kuru pārspēji Francijas izlases vārtsargu?
Interesanti, ka tā nūja man rangā ir tikai ceturtajā vietā. Metamo nūju es salauzu pirmajā periodā. Ekipējuma menedžeris Ingus Eglītis teica, lai ņemot šo, un es viņam arī paklausīju. Tagad man jāsaka paldies Ingum, ka iedeva riktīgo!
Bija jāuzņemas iniciatīva, lai glābtu spēli, kad rezultāts bija 0:2?
Pēc pirmā perioda ģērbtuvē bija nopietna saruna. Ja izteikšos Sanda (Ozoliņa) vārdiem, bija kontrolēta agresija. Pateicām skarbus vārdus ģērbtuvē, bet nezaudējām saprātu. Pēc pirmā perioda vērtīgu padomu deva arī Saša Ņiživijs. Viņš bija pamanījis, ka Francijas vārtsargs spēlē izteikti NHL stilā, pie pirmās izdevības sēžoties uz ceļgaliem. Augšējie vārtu stūri palika nepiesegti. Vajadzēja mest pa augšu, un tur arī abas ripas iemocījām.
Kāpēc sanāca mocīties ar Franciju?
Mēs bijām gatavi spēlei, taču zinājām arī to, ka francūži ir piespiesti pie sienas un ka viņiem vairs nav kur atkāpties. Rēķinājāmies, ka Francija no sākuma riskēs. Ko lai saka - dažreiz šāds avantūrisks hokejs dod augļus. Var smagi zaudēt, bet var arī izlēkt priekšā. Pēc tam jau spēle kļuva uzmanīgāka, kaut kas no šaha bija laukumā.
Tev bija principiāli apspēlēt bijušo treneri Ak Bars Vladimiru Krikunovu?
Nē, drīzāk lomu nospēlēja tas, ka es gribēju sevi parādīt no labākās puses. To gribēja arī visa pārējā komanda. Par to arī runājām pirms spēles, lai būtu tā, ka pēc mača varam cits citam bez pārmetumiem paskatīties acīs.