«Mums ir akmeņu zeme, radze, kas labi tura ūdeni: ne izsaust, ne izslīkst,» palielās Mairita. No 120 vagām Korotkeviču ģimene, kam mājās ir arī trīs skolas vecuma dēli, līdz mūsu viesošanās dienai norakusi 30, un tagad ir pārliecināti, ka tupeņu pietiks gan pašiem, gan talciniekiem.
Jēkabpils radi šī raksta publicēšanas brīdī par muguru locīšanu Bundu kartupeļu hektārā jau būs saņēmuši katrs pa maisam, turklāt saēdušies mednieka sievas Mairitas sarūpētās pusdienas - kāpostu zupu un aļņa aknu mērci ar kartupeļiem. «Cepam, vāram, rīvējam pankūkām. Dodam govīm, rukšiem un arī meža rukšiem,» stāsta Mairita. Viņas kartupeļi ir pirmrindnieki, taču visā apkārtnē «otrā maize», šķiet, padevusies vidēji labāk nekā citviet Latvijā, kur uzklupuši drāts tārpi un lakstu puve.
«Šogad tāds interesants gads, no divām gurķu vagām izdīga trīs sēklas. Tāpat ar pupiņām, burkāniem...» pagastmājas foajē, kur tiek vākti ražas izstādes eksponāti, pieredzē dalās pusmūža vīrs. «Valija, kā tev bija?» viņš jautā kundzei sirmu galvu. «Visas sēklas dīga, izņemot burkānus, kuri neizdīga neviens,» atbild uzrunātā.
Gandrīz katrs no nepilniem 1200 šī Zemgales lauku pagasta iedzīvotājiem rudenī novāc sava darba augļus. «Kāda krīze?» draudzīgais vīrs, kas izrādās vietējās pārvaldes vadītājs Guntis Ozoliņš, izsaucas tāpat kā jebkurš no mūsu satiktajiem cilvēkiem. «Deviņdesmito gadu sākumā pats lasīju ābolus un vedu mašīnā uz Bausku pārstrādei. «Šogad tie nevienam nav vajadzīgi. Trīs, četri santīmi par kilogramu - vai tad ir vērts vest? Cik nav izmests mežā... Ja bērniem noliks priekšā sulu, vai viņi dzers? Labāk nopirks veikalā.»
Labi, ka skola palikusi
Daudzese esot tāds kā guļamrajons 12 km tuvajai Aizkrauklei. Cilvēki brauc strādāt ne tikai uz turieni, bet arī uz Ķegumu un pat Rīgu. 70% pagasta platības aizņem mežs, ražotņu praktiski nav. Centrs, Daudzeva, ar padomjlaikā būvēto sarkano ķieģeļu pašvaldības māju, aiz kuras logiem ganās govis, pieplacis dzelzceļa līnijai Jelgava - Krustpils. «Pasažieru vilciena vairs nav. Simtiem sastāvu ar Lemberga naftu, akmeņoglēm, amonjaka cisternām iet cauri... Ja ir dienvidu, dienvidaustrumu, dienvidrietumu vējš, dīzeļlokomotīvju dūms ir diezgan liels. Ja pagastam kāds labums no tā būtu! Tikai bailes,» nosaka pagastvecis. Citādi bijis ar likvidēto Daudzevas mežniecību. «No 1.augusta to pārcēla uz Jaunjelgavu. Vietu, kur nav meža, bet kur ir jaunā novada centrs. Mums vēl ir labi. Kaimiņiem no Sunākstes, Staburaga, kur visvairāk privāto mežu, lai tiktu uz mežniecību, jādzenas cauri visam novadam.» Arī pie veselības aprūpes reformas daudzesieši vēl nav pieraduši. Agrāk, sēžoties ātrās palīdzības auto, cilvēks zināja, ka viņu dakterēs Aizkraukles slimnīcā. Tagad var tikai minēt: vedīs 40 kilometru līdz Ogrei, 60 - līdz Jēkabpilij. Labās ziņas - vietējo skolu ar 130 bērniem, atšķirībā no kaimiņu Zalves un Vīgantes skoliņām, izdevies glābt no slēgšanas. Un rudens, lai arī ir ļoti viltīgs - mežiem par sausu, graudiem - par mitru - tomēr ir ierasti dāsns. «Laukos cilvēki badā nemirs,» nosaka G.Ozoliņš.
Ziema būs silta?
Ar kultūras darba organizatori Rudīti Nāzari, kas jau desmit gadus, tāpat kā viņas priekšgājēja, ap pirmajām salnām laiku vāc eksponātus ražas izstādei, braucam uz citu māju, Gundegām. Tās saimniece, diplomēta ekonomiste Agrita Laizāne sarūpējusi grozu ar skaistāko, kas šogad izaudzis: sākot no mini ķirbīšiem un beidzot ar sīkogu tomātiņiem un vīnogām. Pēdējo vien Gundegās ir veselas 10 šķirnes. «Agrāk te bija dobes kā izmēģinājumu stacijā,» smejas Agrita, rādot uz kopto mauriņu, ko ar traktoriņu pļauj ģimenes vīrieši. Tagad vēdera pildīšanai domātais paslēpts dārzā aiz saimniecības ēkām, bet sētsvidus ir bauda acīm.
Viņas kaimiņiene Rasma Matule pašvaldības izstādei atvēl kabačus kā vāles un milzu sīpolus - viss briedis bez ķīmijas. Viņai lieli sīpoli nemaz nepatīkot - slikti žūstot. Un kabačus konservēt neesot vērts, divatā nevarēs apēst. Marinēti gurķi, tomāti sālsūdenī, aveņu un upeņu zaptes, jāņogu sula - pagrabā plaukti jau lūzt.
Modra Saulīte nomaļajos Stūrēnos izstādei atlikusi kukurūzu, arī augļu un dārzeņu grozu. Viņai padevies viss. «Sauss pavasaris un nekvalitatīvas sēklas. Kopš Aizkrauklē pērku tikai profesionālās, man neviens burkāns nav slikts,» viņa dižojas. Profesionālās sēklas? - pilsētniekiem acis uz kātiņiem. «Jā, lielos iepakojumus par četriem latiem, ar ko pietiek vairākiem gadiem. Domāju, ka mazajos viņi saber gruzīšus,» teic M.Saulīte. Arī viņu vairāk par iztikšanu uztrauc kas cits. Ar ko sadziedāsies sieviešu koris Daudzeva, kas jaunajā novadā palicis vienīgais? Vai varas vīri atvēlēs līdzekļus ceļu tīrīšanai uz lauku mājām. Sērenē, kas kopā ar daudzesiešiem ir zem jaunā novada cepures - iepriekš tas nav darīts. Ziema, pēc Stūrēnu saimnieces novērojumiem, gan būšot silta: putni saulespuķēs neatstāj sēklu rezerves, izēd visu.