Iedomāsimies - jums jāuzbūvē māja purvainā vietā. Ir divi varianti. Māju var būvēt uz pāļiem. Tie māju turēs, taču nedaudz kustēsies, tāpēc mājā šur un tur laiku pa laikam parādīsies plaisas, reizēm būs jāpieslīpē durvis un logi, lai tie nesprūstu vai garām nevilktu vējš. Māja nekad nesabruks, pat tad, ja vienā pusē izklaidības dēļ būsiet uzbūvējis tornīti. Varbūt vienīgi drusku nošķiebsies. Par tiesībām kļūdīties maksāsiet ar sīkām ikdienas neērtībām, kas toties brīdinās, ka darāt kaut ko aplam. Otrs variants - varat būvēt māju uz monolītas betona plāksnes. Kādu laiku šķitīs, ka valda pilnīgs miers, drošība un stabilitāte, kas mudinās uz tās sabūvēt galvu reibinošas konstrukcijas un rīkot vētrainas ballītes. Līdz kādā jaukā dienā atskanēs spalgs krakšķis, un notiks skarba atgriešanās realitātē. Manuprāt, neveiksmi ir cietusi ideja, ka var novērst riskus, kurus Eiropas vienotā tirgus patērētājiem un ražotājiem rada dažādu valstu atšķirīgā ekonomikas struktūra, politikas tradīcijas un vienkārši neprognozējami likteņa pavērsieni, šai daudzveidībai pārklājot vienotās valūtas masīvo vāku. Riski nekur nepazūd, tos tikai apspiež un pēc kāda laika tie izlaužas virspusē ar postošu spēku. Turklāt maldīgā drošības sajūta mudina uzņemties vēl lielākus riskus, nekā jūs darītu vidē, kurā pastāv ikdienišķa atgriezeniska saite starp rīcību, tai skaitā neapdomīgu, un tās sekām. Pirms eiro pastāvēja viedoklis, ka vienotā tirgus projekta pabeigšanai vienotā valūta ir absolūti nepieciešama, jo valūtu savstarpējās svārstības rada nevēlamu neprognozējamību. Šīs svārstības tiešām radīja neērtības, taču arī nodrošināja Eiropas valstīm iespēju savstarpēji pielāgoties, nepieļaujot postošu spriedzes uzkrāšanos, kas šobrīd izpaužas, piemēram, kā Dienvideiropas valstu konkurētspējas zudums. Šobrīd tiek plānots valūtas savienību stiprināt ar fiskālo savienību, tas ir, centralizējot budžetu politiku. Pēc analoģijas tā ir plaisājošās betona plāksnes stiprināšana ar metāla skavām. Neesmu pārliecināts par panākumiem, taču ceru, ka izdosies, jo vismaz viegla un netraumatiska atpakaļceļa nav. Pat neesot eirozonas dalībvalstij, Latvijai šīs krīzes sekmīgs risinājums ir vitāli svarīgs, jo Eiropa ir ne tikai mūsu ceļš uz labklājību, bet arī drošības garants. Tā kā latviešiem ir tieksme pēc asām izjūtām, nav izslēgts, ka mēs paši kādreiz uz šīs betona plāksnes gribēsim padancot.
Dejas ar eiro
Saņemu arvien vairāk jautājumu par to, kas notiek eirozonā, ar
ko tas beigsies un kā šis bagātais, gudrais kontinents varēja tik
tālu nodzīvoties. Tas mudina aizdomāties par lietu dziļākajiem
cēloņiem un runāt par globāliem procesiem sadzīviskās analoģijās.
Esmu pārliecinājies, ka gluži noderīgs ir šāds pastāstiņš.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.