.._ un Kaija, pēdējā turklāt ar šī paša - Von Krahl teātra aktieriem. Pievienojot divus nozīmīgākos viņa darbus, kas iestudēti Somijas Nacionālajā teātrī, - V. Linnas Nezināmo kareivi un P. Ostera Mr. Vertigo -, jāsecina, ka Smedsa tēma ir radītāja attiecības ar Radītāju un ar radāmo, cilvēks kā sava tēva/Tēva dēls un neizbēgamība pārtapt tēvā un tuvoties savai nāvei. Teiksiet, fatāli, tomēr tieši tāda ir šī nu jau četrdesmitgadnieka sakāpinātā pasaules izjūta, kas visās viņa izrādēs pārklājas ar ārkārtēju enerģētisko lādiņu, augstsprieguma emocijām, kas laužas laukā no katras mizanscēnas, vārda, kustības, acu skatiena, liekot domāt ne tikai par to intensitāti, ar kādu dzīvo «trakais» somu režisors, bet arī to, kādu latiņu viņš uzliek saviem aktieriem un pat skatītājiem.
Nekādas mērenības
No estētiskā viedokļa raugoties - redzot, kā Smedss destrukturizē tekstus, tradicionālā teātra izrādes struktūru, visticamāk, arī somu temperamentu, šķiet, tieši viņa izrādes atsaucas uz postmodernā teātra principiem, tomēr vēstījumā no spēles ar bezjēgu un citātu kolāžām Smedss veiksmīgi izvairās, savienojot kaut ko tik neparastu kā XIX gadsimta beigu romantisms un XX gadsimta brīvība, - nekādas mērenības, nekādas pietātes (ja nu vienīgi pret mākslu), nekādas statikas, pierādot, ka teātris, lai tas (aiz)skartu publiku, drīkst būt tikai negaidīts - vai nu ārkārtīgi dinamisks un agresīvs, vai tieši otrādi - mierīgs un lēns, kas savā ziņā «kacina» vēl vairāk. Vidusceļa nav, vidusceļš ir tas, ko vēlas publika, - ātri, īsi, viegli un skaidri. Tāpēc Dostojevska Brāļi Karamazovi kā izrādes izejmateriāls faktiski nepārsteidz, pārsteidz viss, kas notiek pēc tam. Sākot no izrādes garuma un skaļuma, izrādes - koncerta formas (ne bez iemesla bija cilvēki, kas pēc 1. daļas uz redzēto raudzījās skeptiski (arī es) un kam pietika ar vienu cēlienu) un beidzot ar pieaugošo spriedzi izrādes 3. cēlienā, kas skatītājus padarīja par līdzdalībiekiem Karamazovu «brālības» Lieldienu rituālā jeb stāstā par Lielinkvizitoru un noveda līdz zināmam kolektīvam transam.
Dieva izjūta koncerta formā
Izrādes forma daļēji ir koncerts, muzicējot pašiem Von Krahl studijas aktieriem, - «grupā» skanēja vienubrīd pat trīs vijoles, kontrabass, pāris ģitāru, bungas, izrādes tekstu «dziesmas» izskanēja roka, etnodžeza, etnoroka, pat disko un smagā metāla kombinācijās. Mūzikas formā tika pārvērsti visi būtiskākie izrādes teksti, jaunās aktrises dziedāja ar atvērtu balsi, brīvi modulējot tembru un intonāciju. Paralēli «vokālajai» daļai etīžu formā režisors bija rosinājis izspēlēt tikpat brīvi savu versiju par Karamazoviem kā par «brāļiem un māsām», kuri ir senāki par Romas impērijas laiku, bet, neticēdami Dievam, nespēj aiziet mūžīgā mierā, tāpēc reizi tūkstoš gados atgriežas uz zemes, lai vēlreiz - laupītu, slepkavotu, kopotos, pazemotu, iznīcinātu, zagtu, sistu... un visbeidzot atkal no jauna sistu Viņu krustā. Mūsu - ticīgo - runas par Dieva izjūtu, klātbūtni mūsu ikdienas domās, vārdos un darbos, ir meli, apgalvo Von Krahl komanda, kamēr mēs Viņu neatpazīstam savos līdzcilvēkos un dūšīgi piebalsojam šķietami sadzīviskās situācijās: «Sit Viņu krustā!» Uz skatuves ir sazīmējams gan vecais Karamazovs, gan Dmitrijs, Ivans un Aļoša, gan Smerdjakovs, ceturtais Karamazova dēls, gan Katerina Ivanovna un Grušeņka, gan Ļizaveta un Iļjuša, bet, ļaujot dažādiem aktieriem spēlēt vienu un to pašu lomu un otrādi, vienam aktierim izspēlējot vairākas lomas, Smedss vārda tiešā nozīmē rada tēmu par to, ka ikvienā cilvēkā ir visi četri Karamazova dēli, ka šis laiks visu ir tā sajaucis, ka jēdzienam «brāļi un māsas Karamazovi» ir visu mūsu - apjukušo, neticīgo vai it kā ticīgo, baudai atvērto, vientuļo, fiziski un garīgi nežēlīgo XXI gadsimta «bērnu» - vaibsti. Tomēr arī šis izrādes slānis vēl nebūt nav noslēpumainākais, jo ko gan tur iebilst - Romas impēriju ne tikai atceramies (uz to aicina izrādes teksts), bet atpazīstam gan uz ielas, gan medijos un zinām gan to, ar ko tas beidzās, gan nojaušam, ar ko beigsies šis laikmets.
Karamazovs pārtop Veršiņinā
Smedsa kontekstā visinteresantākā ir Čehova Trīs māsu mistiskā integrācija Karamazovu vēstījumā - jestrā māsu Karamazovu pārtapšana novecojušās Irinā, Mašā un Olgā, ķiķinot par ziemu Maskavā un slīdkalniņu, kas izveidojies no apčurājušos māsu (bezpajumtnieču) urīna, sākotnēji atgādina ekspromtu par krievu klasikas tēmu, bet, zinot, ka Smedss reiz «uzspridzināja» dusošo Kajānu pilsētas sabiedrību, iestudējot pilsētā - 600 km no Helsinkiem - Čehova lugu par māsām, kas visu dzīvi tiecas «uz Maskavu, uz Maskavu», traģikomiskā interlūdija tik nevainīga nemaz nešķiet. Turklāt 2. cēlienā vecā Karamazova saruna ar dēliem brīvi pārtop Veršiņina monologā par vīriešiem, kuri reiz bijuši Maskavas armijā, bet kādu nav starp mīkstpēdiņiem igauņiem, un atgriežas pie vecā Karamazova, kas runā ar Aļošu, lūdzot viņu palasīt kaut ko no Jaunās Derības. Atceroties, ka Veršiņinam ir divas meitas, kuras viņš izmanto kā alibi, lai atteiktos no Mašas, atceroties, ka Karamazovs ir četru dēlu spogulis, kā arī to, ka Kaijā galvenais motīvs bija aptvert, vai un kā talants pārdzimst no mākslinieka viņa bērnā, un tāpēc Arkadinu spēlēja Lembits Ulfsaks, jo Juhans Ulfsaks (provokatīvi talantīgais Von Krahl teātra aktieris un režisors) bija Trepļevs, atļaujos minēt, ka Smedss 12 Karamazovos turpina risināt tēvu un dēlu attiecības, jo vairāk tāpēc, ka abus šos vārdus varētu rakstīt arī ar lielo burtu, paceļot tēmu līdz mākslinieka un Radītāja konfliktam. Kā arī tāpēc, ka Lielinkvizitoru 3. daļā spēlēja pats režisors, ar savu enerģiju pārvēršot izrādi par ritualizētu norisi. Un, protams, 12 Karamazovi, kas tie paši Viņa mācekļi vien ir...
P. S. Izrādē dažās etīdēs aktīvi tika iesaistīti arī skatītāji, un te nu beidzot cepuri nost latviešu jauniešu, īpaši Annas, priekšā, kura, jūtot līdzi Džima Ašilevi Dmitrijam, kad tas līdz nežēlīgam izmisumam dzina zirgus, lai satiktu Grušeņku, iedzina strupceļā jauno talantu. Igauņu puisis nebija gatavs, ka Anna viņu aicinās sev līdzi, lai žēlotu un mierinātu. Šīs trīs sekundes pārsteiguma Ašilevi acīs bija tikpat vērtīgas, cik Kristiana Smedsa četrarpus stundu tumšās asinis.