Atis Lejiņš
Augusta pučam bija jācieš neveiksme. Padomju Savienība bija pilnīgi izkurtējusi. Bet par to, kāpēc tas cieta neveiksmi, man ir divas teorijas. To, ka PSRS ekonomika funkcionēt vairs nevar, lieliski saprata jau Jurijs Andropovs. To, ka vajadzīgas reformas, saprata «čeka», kurai bija visa informācija. Bet tie nemākuļi ģenerāļi, kas piedzērušies rīkoja puču, to nesaprata. Viņi gribēja turēties pie pagātnes, bet nesaprata realitāti. Un aiz viņiem nebija KGB. Otra mana teorija ir saistīta ar dīvaino Gorbačova mājas arestu dienvidos un to, cik drūmas bija pučistu sejas televīzijā. Tā vien šķiet, ka viņi nojauta, ka pučs ir paredzēts neveiksmei. Iespējams, ka to zināja Boriss Pugo, kurš nošāva sevi un sievu, kaut gan nebūt nebija galvenais pučists. Savukārt Rubiks to nezināja un bija priecīgs, ka noticis apvērsums. Kad ieņēmām CK māju, mūsu puiši man teica, ka redzējuši izvedamo un nošaujamo sarakstus, kuri pēc pāris dienām mīklaini pazuda. Man liekas - Maskavā zināja, ka pučs ir nolemts neveiksmei, bet vietējie censoņi to uztvēra ļoti nopietni.