Izdarot darbaspēka nodokļa izmaiņas, bija jāapsver visas puses. Vajadzēja izanalizēt, kas notiek ar sociālā nodokļa pusi, kuru mēs nesen par diviem procentpunktiem palielinājām, jo tam ir pat lielāka ietekme nekā ienākuma nodoklim. Trīs gadu nodokļa reformas notiek bez jebkādiem aprēķiniem, kādi būs kompensācijas mehānismi, kā mainīsies ēnu ekonomika, - nekā tāda nav. Lēmums par IIN samazināšanu ir vienkārši piekabināts pie lēmuma par PVN samazināšanu par 1%.
Jūs uzskatāt, ka pašlaik trūkst argumentēta viedokļa nodokļu izmaiņu jautājumā?
Tāda jau nebija - visi zina, ka tāda nebija. Ja lēmumi nav izsvērti un pārdomāti, tie var atgriezties kā bumerangs. Ir ārkārtas situācijas, kad tiešām nav laika veikt aprēķinus. Šoreiz nekāda pamata steigai attiecībā uz ienākuma nodokli nebija.
Visi jau sen vienprātībā runā par nepieciešamību samazināt darbaspēka nodokļus. Kāpēc tagad, kad parādās konkrēts valdības priekšlikums, rodas iebildumi?
Mēs zinām, ka nav aprēķinu. Vienīgie aprēķini ir, ka mēs paņemam prognozes, ko iedeva Valūtas fondam, un parēķinām nost procentus. Mēs neesam runājuši par faktoriem, kas ietekmē summu. Minimālā darba alga tuvāko triju gadu periodā, neapliekamais minimums tuvāko triju gadu periodā, atlaides par apgādājamajiem tuvāko triju gadu periodā. Šādus lēmumus nevar pieņemt uz emociju pamata. Kāpēc pašvaldības ir satraukušās? Iedzīvotāju ienākuma nodoklis ir mūsu pamata ieņēmumu avots. Iedomājieties, ka būtu otrādi un pašvaldības pieņemtu lēmumu, ka pensijas tiek palielinātas par 25%, bet, kad valdība teiktu, ka nav naudas, atbildētu - mūs tas neinteresē.
Ja pašvaldībām var būt tiesības noteikt nekustamā īpašuma nodokli, vai pieļaujat, ka pašvaldības varētu lemt arī par iedzīvotāju ienākuma nodokļa dažādu likmi?
Citās valstīs ir tāda prakse, ka vairāku procentu apmērā IIN likmes lemj pašvaldība. Teiksim, būtu 20% pamatlikme, bet 2% ietvaros lemj pašvaldība. Citās valstīs ir tādi piemēri, bet, galvenais, ir jāvienojas, vai pašvaldība to ir gatava darīt vai nav. Principā, ja mēs pieņemam jebkuru lēmumu, mums jābūt skaidrībai, vai ir jēga no tā. Ar nekustamā īpašuma nodokli nav tik vienkārši. Ideja tiek zāģēta nost. Jo, ja tu vari regulēt tikai uz leju, bet uz augšu nevari, fiskālās regulācijas instruments nedarbojas.
Kāda ir Finanšu ministrijas pozīcija, runājot ar pašvaldībām nekustamā īpašuma nodokļa jautājumā?
Sākumā bija pozīcija, ka pašvaldībām tiek nodota atbildība regulēt likmi no 0,5% līdz 3%, kas arī nemaz nav vienkārši, bet pēdējie varianti paredz, ka pašvaldības var regulēt no 1,5% uz leju. Ideja faktiski tiek degradēta. Nevienas tiesības un atbildība neiedarbojas momentāni. Nevienā pašvaldībā neviens nemetīsies pa galvu, pa kaklu celt nodokli, nepadomājot par sekām, neņemot vērā, vai cilvēks vispār ir spējīgs to samaksāt. Jebkurš regulējums iedarbosies tikai noteiktā laika periodā. Te pamatproblēma, kas ir jāatrisina, - ir jāsakārto kadastrālā vērtēšana un datubāze - tas ir pats pamats.
Cik lielā mērā problēmas pašvaldībās šodien nosaka tā nevienlīdzība, ka ir mazi un nabadzīgi un lieli un bagāti novadi?
«Mazs novads, liels novads» - tie parasti ir stereotipi. Ir veiksmīgi mazie novadi un neveiksmīgi lielie - un otrādi. Galvenais noteicošais faktors ir cilvēki, kas pašvaldībā dzīvo. Liels vai mazs pats par sevi nav noteicošs. Katram modelim ir savi plusi un mīnusi. Lielam pluss ir koncentrācijas iespējas, mīnuss - tas, ka sabiedrība aizvien tālāk attālinās no varas. Mazas pašvaldības sabiedrībā vara ir objektīvi tuvāka. Ja mēs visu laiku uzsveram, ka sabiedrība attālinās no varas, bet ierosinām samazināt deputātu skaitu, tā ir liela pretruna. Divdesmit neatkarības gados esam samazinājuši deputātu skaitu no 13 tūkstošiem līdz 1700. Ja tiks pieņemti pēdējie Sprūdža kunga priekšlikumi, būs vēl mazāk. Bet tas ir cieši saistīts ar pašvaldību spēju. Tas, protams, noplicina mūsu intelektuālo potenciālu, kas atsaucas arī uz mūsu ekonomisko spēju konkrētās teritorijās. Tu jau nevari nevienā teritorijā neko sasniegt, ja pamatā nav intelektuālā potenciāla - nav cilvēku, kas ir spējīgi, kas grib, kas ir radoši. Mēs mākslīgi nevienu teritoriju nevaram attīstīt. To mākslīgi nevar radīt.
Dažkārt ir tā, ka viens novads ir ļoti neaktīvs un atpalicis, bet turpat kaimiņos - ļoti aktīvs. Kā to mainīt?
Es redzu tikai vienu ceļu - rādīt piemēru un stāstīt. Cilvēki interesējas un uzdod jautājumus - kāpēc kaimiņu pašvaldībā var, bet pie mums nevar. Administratīvi neko tur nevar izdarīt - tikai ar pārliecināšanu. Arī masu informācijas līdzekļiem ir nozīme. Ja labi piemēri tiek aprakstīti avīzēs - cilvēki tomēr lasa un uzdod jautājumus par dzīvi. Arī pašvaldību vēlēšanu rezultāti, manuprāt, uzskatāmi liecina, ka ilgstoši neko nedarīt kādā teritorijā ir neiespējami.