Ir dažas receptes, kuras par piemērotāko atbildi uz pēdējo divu gadu laikā līdz mielēm «izbaudīto» ekonomikas recesiju uzskata daudzas pasaules valstis. Par vienu no šādām universālām receptēm kļuvis eksports. Lai palielinātu tā apjomus laikā, kad patēriņš vēl arvien ir visnotaļ vārgulīgs, lielākais akcents tiek likts nevis uz preces kvalitāti, bet gan uz cenu - jo lētāka prece, jo lielākas izredzes, ka to kāds nopirks.
Tieši arguments, ka starp cenu un konkurētspēju bieži vien liekama vienādības zīme, ir iecienītākais arī dažu pašmāju bāleliņu ideju arsenālā. «Devalvējam!» jau pāris gadu viņi klāsta visās iespējamajās auditorijās.
Latvijas Bankas nostāja gan allaž bijusi skaidra - lata svārstību koridors tiks saglabāts 1% robežās, un punkts. Citviet pasaulē gan spēlītes ar valūtas kursa pazemināšanu (protams, cerot šādi celt savas ekonomikas konkurētspēju) sit augstu vilni. Masveida ķeršanās pie monetārās politikas instrumentiem ir ļoti riskanta. Tā spiež devalvācijas sacensībās iesaistīties arvien jaunus dalībniekus un gala iznākumā padara šo instrumentu nepiemērotu eksporta stimulēšanai - brīdī, kad devalvāciju lietā liek vairums ekonomisko spēlētāju, nedaudzās priekšrocības, ko devis zemāks valūtas kurss, izzūd.