Ieraugot šo Eiropas karti, šķiet, ka ir 1945. gads un tikko ir beidzies karš. Kā sarkanas SOS zīmes kontinentu pārklāj jaunatnes bezdarba atzīmes Eiropas Savienības dalībvalstīs. Grieķija - 63%, Spānija - 56%, Itālija - 39%, lielākā daļa Eiropas valstu krietni virs 20%, eirozonā vidēji - 24%. Latvijā bezdarbs vecuma grupā līdz 25 gadiem ir 28%.
«Daži tirgus eksperti Eiropas jauniešus nav kautrējušies jau nosaukt par «zudušo paaudzi», norādot, ka daļa no viņiem labi apmaksātu darbu nekad vairs nestrādās,» raksta laikraksts Dienas Bizness 23. septembrī.
«Zudusī paaudze» ir termins, kuru izgudroja Ernests Hemingvejs, lai raksturotu Pirmajā pasaules karā iesaukto paaudzi, kura no kara atgriezās bez izglītības, toties ar sakropļotu psihi. Ērihs Marija Remarks tā sauca Otrā pasaules kara jaunatni.
«Zudusī paaudze» Eiropā pēc gandrīz septiņdesmit miera gadiem? Kas ir radījis šādu situāciju pasaulē labklājīgākajā kontinentā, ka uz šī fona Latvija ar 28% jaunatnes bezdarba vēl ir «veiksmes stāsts»?
Tomēr, ja aplūkojam rūpīgāk Eiropas karti, ieraugām valstis, kurās jaunatnes bezdarba rādītājs ir absolūti normāls. Vācijā - 7,7%, Norvēģijā - 8,5%, Austrijā - 9,2%.
Kāpēc tā? Protams, ka šis jautājums ir komplicēts, turklāt jaunatnes bezdarbs nav nekāda no kopējās realitātes ainas atrauta parādība pati par sevi, bet lielā mērā raksturo vispārējo valstu ekonomikas veselības stāvokli kopumā. Tomēr ir specifiski apstākļi.
«Viens no Vācijas zemā bezdarba iemesliem ir tas, ka profesionālā izglītība ir novērtēta tādā pašā līmenī kā augstākā izglītība,» uzskata Monika Holmeijere, Eiropas Parlamenta deputāte no Vācijas. Deputāte uzskata, ka dalībvalstīm vajadzētu izveidot īpašas kredītiestādes, kas finansētu jauniešu veidotos uzņēmumus, kā tas plaši notiek Vācijā.
Tātad Vācijā, kurā jau tā ir veselīgākā ekonomika Eiropā, jauniešiem palīgā nāk trīs lietas - adekvāta izglītības sistēma, reāla valsts palīdzība un pozitīva ideoloģija. Ievērojiet, ka vācu deputāte runā ne tikai par profesionālās izglītības kvalitāti, bet uzsver tieši tās novērtējumu sabiedrībā.
Mums reālā darba darītāja prestižs, neskatoties uz augsto novērtējumu sadzīviskās situācijās, publiskajā telpā ir zems. Mēs ikdienā cienām savus frizierus, flīžu licējus un esam laimīgi, ja pašā vajadzīgākajā brīdī izdodas kā ar uguni sameklēt santehniķi, bet skolas vecāku sapulcēs joprojām dzirdam, ka bērni izaugs neveiksminieki, ja neiegūs augstāko izglītību.
Turklāt vēl kas. Ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē jaunākā paaudze ir dezorientēta masu kultūras rezultātā. Tās kodētajos uzskatos profesionālam, godīgam darbam nav ne mazākās vērtības. Varbūt tāpēc miera laikā ir izaugusi paaudze, kuru sauc par zaudēto, ka daudzi mūsu jaunieši ir stipri dezorientēti cilvēki?