Šis gads, pareizāk sakot, šāgada konkurss Dienas sēne 2013, ievieš būtisku korekciju sēņu gadu klasifikācijā. Tagad mēs varam runāt arī par tādu rudeni, kad sēnes ieraugāmas tirgū un Dienas sēnes konkursā. Tā kā šajā divus mēnešus ilgušajā konkursā saņēmām vairāk nekā simt bilžu, to skaitā visnotaļ iespaidīgas, jauno kategoriju «sēnes ieraugāmas tirgū un Dienas sēnē» esam nolēmuši pieskaitīt sēņu, nevis nesēņu gadiem. Kāpēc? Tāpēc, ka tas priekšstats, kuru radīja šāgada sēņu ražas konkursa bilžu klāsts, diezgan stipri atšķīrās no tām runām, kuras daudziem iznāca dzirdēt no citiem tādiem pašiem pēcpusdienas sēņotājiem. Tie, kam priekšstats par to, ir vai nav šis gads sēņu gads, veidojās no paviršiem ieskrējieniem mežā, teica, ka šogad jau nu gan nekāda sēņu gada neesot. Par iemeslu parasti tika minēts pārāk sauss mežs.
Zināms pamats tādām runām bija. Lai atceramies, ka konkursu sākām ar konstatējumu: «aizvadām laikam gan brīnišķīgāko Latvijas vasaru šajā gadsimtā» un ar piebildi, ka šī vasara nebūs pati pilnība, ja tās nogali nevainagos ražens sēņu klājiens. Šajā piebildē bija ietvertas bažas, kuras pazīst ikviens zvērināts sēņotājs, - augusta sākumā un pat vidū nav iespējams prognozēt, cik raženi augusta beigās un septembrī augs sēnes, jo laikapstākļi var izspēlēt visnegaidītākās kombinācijas. Ja sēnes neaug gluži visur, tad ir labāk, ja tev ir kāda tikai tev zināma sēņu vieta.
Sēnes mūs notur
Sakot «zvērināts sēņotājs», ar to saprotam gandrīz ikvienu latvieti, jo latvieti sēņošana aizrauj masveidības ziņā vairāk nekā Dziesmu svētki un sēņu garša viņam mīļāka nekā Jāņu alus. Sēne ir tas maģiskais dabas veidojums, kas cauri gadu tūkstošiem ir noturējis mūs Baltijas neprognozējamajā klimatā. Tā kā tik saulainas vasaras kā aizvadītā mūsu pusi aplaimo daudz retāk, nekā gribētos, ir pilnīgi skaidrs, ka te sen neviens vairs nedzīvotu, ja lietaina vasara nenozīmētu labas sēņu ražas apsolījumu.
Pietiek latvietim padzirdēt, ka mežos sākušas augt sēnes, viņš uzreiz kļūst imūns gan pret lietu, vēju un ērcēm, gan darba disciplīnu un traucas uz mežu, jo labi zina, ka darbs nav zaķis, neaizbēgs, toties sēne gan negaidīs ne mirkli. Ja vien sēņu augšanas brīdis būtu kaut mazliet prognozējams, šī diena Latvijas valstī noteikti tiktu izsludināta par brīvdienu un svinēta vēl plašāk nekā Lieldienas un Ziemassvētki. Taču arī bez oficiālas brīvdienas tikt mežā pie baravikas, kuru kāds nav nogriezis jau pirms tevis, tie latvietim ir lieli svētki, bet uzduršanos nogrieztai baravikai kompensē patīkama apziņa, ka latviešu vēl ir ļoti daudz, ja pat meži tālu no pilsētām izstaigāti krustām šķērsām.
Uzvar vietu zinātāji
Tiklīdz Diena bija konstatējusi XXI gadsimta latvieša atšķirību no mūsu priekštečiem - viņš tic, ka nofotografēta sēne bildē turpina augt un, ielaista sociālajos tīklos, tur vairojas -, mēs ar Latvijas valsts mežu (LVM) atbalstu steidzām rīkot konkursu Dienas sēne. Šā gada konkurss ir jau trešais pēc kārtas.
Atskatīsimies uz trim secinājumiem, kurus ļāva izdarīt iesūtītās fotogrāfijas. Pirmais secinājums: sēnes mežos ir arī tad, ja daudzi apgalvo, ka sēņu neesot. Dienai iesūtītās fotogrāfijas rādīja, ka zinātāji šoruden spējuši salasīt pat apskaužami labu sēņu ražu. Otrais: šogad labāk veicās tiem, kam bija savas, citu neizstaigātas sēņu vietas. Par to liecina neliela atkāpe: nesen pēc savas balvas par labāko fotogrāfijas parakstu Sestdienas parakstu konkursā bija ieradies ekspolitiķis Aigars Štokenbergs un pacienāja mūs ar brīnišķīgām paša marinētām apšubekām, kuras viņa mežā šoruden esot brangi augušas līdz pat oktobra otrajai pusei. Tie, kam bija savas sēņu vietas, šogad iesūtīja itin daudzas tādas sēņu bildes, kuras ieraugot roka tver pēc naža un kāja meklē gāzes pedāli. Trešais: sēņu lasītāji ir kļuvuši erudītāki nekā iepriekšējos gados.
Nedēļas balvas, LVM dāvātie stilīgie sēņu griežamie dēlīši, jau izdalītas. Tagad ar prieku varam paziņot, ka par konkursa uzvarētāju kļuva fotogrāfija, kas tika iesūtīta pati pēdējā - iesūtītāja Vita Kuzma!