Ceļa sākumā
Anete atceras: «Pēc brīža jūra krastā izskaloja vēl divas tādas pašas kaijas. Sapratu - ja atstāšu putnus, zemē guļot, viņus gaida šausmīga nāve - vārnas tos noknābs vēl dzīvus.» Anete aiznesa kaijas uz pamestu vasarnīcu, deva dzert. Viena nomira pirmajā naktī, bet pārējās divas sāka kustēties. Anete steigšus sāka meklēt informāciju par putnu saslimšanas iemeslu. Internetā viņa uzzināja, ka, karstajā laikā ūdenī dzīvojošos organismos savairojas baktērijas, tos uzņemot barībā, ūdensputni saslimst ar botulismu. Pēc dažām dienām pie Anetes nonāca vēl divdesmit paralizētu kaiju. Latvijas veterinārārsti neko nevarēja pateikt, Amerikā sazvanīts putnu dakteris skaidroja, ka kaijas varot atveseļoties. Nepieciešama barība, ūdens un antibiotikas. «Nezināju, kā injicēt zāles, kā putnam atvērt knābi, kur nu vēl sistēmu likt, bet izejas nebija, sāku rīkoties! Galu galā divpadsmit kaiju izveseļojās, desmit pārziemoja pie manis. Pavasarī tās palaidu brīvībā un domāju - tas nu ir beidzies. Nenojautu, ka biju tikai ceļa sākumā.»
Lai mirdzošas spalvas
Jau trešo pavasari Anete Kaņiera ezerā palaida atveseļotos gulbjus un pie jūras - izaudzinātos kaiju mazuļus. Kopā šogad brīvību ieraudzīja trīsdesmit trīs putni. Pašlaik viņas aprūpē atrodas divdesmit pieci spārnotie. «Katru pazīstu pēc rakstura, pēc ģīmīša. Viņi ir tik dažādi - kautrīgi, lielīgi, klusi, drošsirdīgi, palaidnīgi, līdzjūtīgi, mīlestības pilni.» Jau divas nedēļas Anetes sāpju bērns ir gulbis Karīna. Karīna, meklējot gremošanai nepieciešamo granti, apēdusi no medniekiem un makšķerniekiem dabā nonākušo svinu, un tas pamazām indē viņas organismu. Zāles dārgas. Cerību maz, kaut jūtama neliela uzlabošanās. Nepieciešama kuņģa skalošana, bet Latvijā nav neviena, kas to prastu izdarīt. Istabās dzīvo kaija Rolanda, mazie gulbēni Olītis un Brigita. Plašajos voljeros vēl divdesmit viens pacients - kaijas, ķīri, pīles, gulbji. Katrs ar savu sāpi, ar alkām pēc uzmanības un gādības.
Gandrīz visi putni ir cilvēku upuri. Gulbis Harijs pagājušajā ziemā apēda svina lodi, gulbim Tālivaldim ap kāju aptinās makšķeraukla un nokalta pirksti, gulbim Nelsonam kāds vīrietis atlauza apakšžokli, ļauni cilvēki sacirta kaijas Baklušas mazuļus. Bērnus aizstāvot, smagi cieta putnēnu māte, kaijai Ausmiņai lauzta un nepareizi saaugusi kāja. Viņas brālītis Malvītis visu laiku ir blakus, palīdz un tīra māsiņai spalvas. Anete stāsta: «Tas ir mīts, ka putni ir netīri. Ap 80% laika viņi pavada, tīrot spalvas. Ja putni to nevar izdarīt, savairojas dažādi parazīti, spalva samirkst, putni novājē, nevar lidot!»
Ar ģimenes atbalstu
Putnu glābējas pašaizliedzība ir neaprakstāma. Putni nav Anetes vaļasprieks. Jaunā sieviete jau trīs gadus nezina ne brīvdienas, ne īstu nakts miegu. Viņa nevienam nevar atteikt paņemt slimu vai traumētu putnu, jo tas nozīmētu nāves spriedumu nelaimīgajam. Anetes dārzā neaug rozes un nav skaistas strūklakas. Ir divi baseini. Abi nodoti putnu rīcībā. Lielu dārza daļu aizņem plašie voljeri. Vasarā, kad vēl nebija iekārtots elektriskais gans un pāri pārvilkts tīkls, putnus bija noskatījusi gan lapsa, gan vanagi. Sargājot vairākus mēnešus nācās gulēt teltī līdzās voljeriem. Spārnotie nelaimīši iekārtoti arī skaistajā mājā - Anetes pašas un mammas guļamistabā, uz balkona, dušas telpā un vannas istabā. Anete ir pateicīga tuvinieku - mammas, tēta un māsas - atbalstam. Glābējai acīs iemirdzas asaras: «Paldies tētim. Viņš man mazai pateica vārdus, kas ietekmēja uz visiem laikiem. Kad palīdzēju vecmāmiņai dārzā spiest gliemežus un pēc tam tētim ar to palepojos, viņš man teica: «Visi grib dzīvot. Arī gliemeži.» Tēta palīdzība man un maniem putniem ir neizmērojama.»
Lielā mīlestība Čizlītis
Pieredzes uzkrāšana ir sāpīga pašai un putniem. Latvijā Anetei nav padomdevēju un palīgu. Ziņa par putnu glābēju iet no mutes mutē, un pie viņas sūta nelaimē nonākušos no visas Latvijas, arī no veterinārajām klīnikām, jo diemžēl mums nav savvaļas putnu dakteru. Toties Anete atradusi zinošus padomdevējus Vācijā, Anglijā, Amerikā. Pirms gada Anete aizbrauca uz gulbju centru Anglijā un nodibināja kontaktus ar gulbju aizsardzības entuziastu biedrību Floridā. Gada laikā Floridas putnu centrā atveseļo ap 10 000 putnu. Fakti ir skaudri - ap 90% putnu ir cilvēka nežēlīgās rīcības upuri! Cilvēks iejaucies dabas procesos un izdarījis daudz lielāku kaitējumu dzīvībai uz zemes nekā jebkura cita būtne. Pasaulē darbojas lieli rehabilitācijas centri. Latvijā Anete ir vienīgā glābēja. Viņa mācās no savām neveiksmēm: «Sāpīgi apzināties, ka katra mana kļūda maksājusi kāda putna dzīvību. Ir daudz dezinformācijas. Piemēram, šogad man bija trīs bezdelīdzēni un divi svīru mazuļi. Ik pēc stundas putnēni jābaro, tiem jāatrodas inkubatorā. Kaijēnam dodu zivis, gulbim - graudus, salātlapas, to nav grūti sagādāt. Specializētās mājaslapās internetā lasīju, ka bezdelīgām jādod tārpi. Galu galā visu izdarīju nepareizi, un tikai vēlāk svīru klīnikā Frankfurtē uzzināju, ka tārpiem maza uzturvērtība, tāpēc viens putns nomira no vājuma. Otram - Čizlītim - sākās krampji. Turēju viņu siltumā zem lampas, lūdzu Dievu, un Čizlītis sāka elpot, skatīties apkārt. Viņš izdzīvoja un pierada pie manis, dzīvoja manā istabā, atsaucās uz vārdu. Ne no viena putna neesmu izjutusi tik daudz mīlestības. Bijām gandrīz uzvarējuši, kad pēdējā vakarā Čizlītis pēkšņi nolaidās uz mana spilvena. Viņš gribēja būt blakus, un es to atļāvu. No rīta Čizlītis bija miris. Šo nāvi joprojām pārdzīvoju. Mēs tik ļoti mīlējām viens otru un aizmirsām, ka esam tik atšķirīgi - es cilvēks, viņš tikai 10 gramus smags putniņš!» Toties ķīrītis Gita ir laimes stāsts. Gita pie Anetes nonāca kā Ķīpsalā apmaldījies mazulis, Anete viņu izaudzināja, ziemu paturēja pie sevis un pavasarī kopā ar kaijām palaida brīvībā. Varat iedomāties - Lielupes pludmalē, kur tūkstošiem cilvēku un tikpat daudz dažādu putnu, mazā Gita atpazina Aneti, pa krastu skrēja pretī un cienājās ar atnestajiem kārumiem!
Anete saņem vislielāko atlīdzību - putnu prieku: «Tikai cilvēkam vienmēr kaut kā pietrūkst, kaut kas nav labi. Putni ir tik pozitīvi, dzīvespriecīgi. Uzspīd saule, vai līst lietus, viņi priecājas par katru dzīves mirkli. Cilvēkam ir no kā mācīties.»