Jo diemžēl tviterī var īstenot melnā PR paņēmienus, arī radīt neskaitāmus viltus profilus, tā apdraudot personas identitāti, vai izplatīt maldinošu informāciju. Risinājums ir lietot verificētos kontus, tomēr arī tas neizslēdz iespēju, ka tomēr kāds hakeris uzlauž uzņēmuma vadītāja kontu un ietvīto, piemēram, melus par uzņēmuma bankrotu.
Par laimi, kā norāda tvitera lietotājs un a/s Olainfarm valdes loceklis Salvis Lapiņš, «hakošanas sērga vēl nav pieņēmusi lielus apmērus», turklāt ir iespēja vērsties paša tvitera palīdzības centrā.
Jāmēra «digitālā pēda»
Uz komunikāciju sociālajos medijos jāattiecas tām pašām vārda brīvības normām kā jebkurā citā mūsu ikdienas sfērā, domā Nordea bankas pārstāve Dagnija Lejiņa, piebilstot, ka vēlme kontrolēt saturu ir autoritāras sabiedrības pirmā pazīme, taču brīvība vienlaikus nozīmē atbildību.
«Brīvā un demokrātiskā sabiedrībā jau no mazām bērnu dienām būtu jādiskutē, ka digitālajā vidē darbojas tās pašas ētikas uzvedības normas, kas dzīvē - cilvēka cieņas un goda neaizskaramība, respekts pret cita autora darbu, patiesu faktu izmantošana. Iespējams, apzināšanās, ka anonimitāte digitālajā komunikācijā ir tikai šķietamība, var palīdzēt celt digitālās komunikācijas kultūru,» uzskata D. Lejiņa.
Viņa iesaka katram veikt eksperimentu - kritiski izpētīt savu «digitālo pēdu» jeb paša radīto nospiedumu internetā, lai pārliecinātos par savas personības viengabalainību - jo «tiešsaiste un reālā dzīve jau nav atraujamas».
Kā ar akmens cirvi
Policijā gan cilvēki saistībā ar sociālo tīklu lietojumu pagaidām vēršas visai reti, tomēr ir bijuši gadījumi, kad Drošības policija sākusi kriminālprocesus par nacionālā naida kurināšanu sakarā ar izteikumiem ziņu portālos, stāsta zvērināts advokāts Dmitrijs Skačkovs.
Viņš norāda, ka cilvēki bieži nemaz nepamana, ka ir tiesību normas, kuras ir formulētas gana plaši, lai aptvertu arī tādas lietas, kuras šo normu pieņemšanas brīdī vēl neeksistēja: «Nav svarīgi, vai zaudējumu rada ar akmens cirvi vai ar tviteri. Abos gadījumos iestājas pienākums zaudējumu atlīdzināt.»
Zvērināta advokāta Laura Liepas ieskatā darbība sociālajos tīklos nozīmē ne tikai iespēju tikt uzklausītam un iespēju, ka šis viedoklis būs pamanīts plašā auditorijā un arī pārpublicēts, bet tā ir arī atbildība par izteikumiem. «Tie vairs nebūs privāti izteikumi. Uz tiem raudzīsies kā uz publiskiem izteikumiem, kuri atsevišķos gadījumos var tikt likumiski vērtēti un par kuriem var piemērot juridiskas sankcijas, kā izsakoties par tēmām, kur likumdevējs paredzējis ierobežojumus, piemēram, naida kurināšanu» - tā L. Liepa.
Viņš arī teic, ka, ievietojot savu garadarbu internetā, persona faktiski pakļauj šo produktu riskam, ka personas autortiesības var arī netikt ievērotas, jo nav iespējams pilnībā noteikt, kur un kā šis darbs tiks izmantots.
L. Liepa uzskata, ka sociālo mediju tiesiskais regulējums un tiesu prakse joprojām attīstās, tāpēc bieži strīdīgiem jautājumiem nav viennozīmīga vērtējuma. It īpaši tas attiecoties uz interneta plašsaziņas līdzekļu darbību, kas pēc sava rakstura ir pieejami daudzās jurisdikcijās. «Sociālo tīklu regulējumu sarežģī tas, ka to lietotāji var atrasties citā jurisdikcijā, nekā reģistrēts attiecīgais plašsaziņas līdzeklis, un vēl jo vairāk - attiecīgā medija auditorija,» norāda advokāts.
Vajag «biezu ādu»
«Es pie viltus profiliem un viltus mājaslapām esmu jau pieradis, bet tie, kuri nelieto sociālos tīklus ikdienā, gan var «iekrist» un domāt, ka tie ir īsti,» savu viedokli izklāsta Ventspils mērs Aivars Lembergs. Viņaprāt, sociālie tīkli ir publiska vieta, kur nevar kādu lamāt necenzētiem vārdiem, tāpat kā «nevar pliks staigāt pa ielu». Viņš pret sevi vērstās aktivitātes tviterī nepārdzīvo, tomēr norāda, ka «ne visiem ir tik bieza āda».
Ja kāda persona uzdodas par citu, tad ir jāvērtē, kādā nolūkā tas tiek darīts un ar kādām sekām, un šādai rīcībai reti ir tiesisks mērķis - parasti to dara, lai kādu apmelotu, provocētu konfliktus, saka D. Skačkovs, piebilstot, ka par valsts amatpersonas nosaukuma un varas piesavināšanos nolūkā izdarīt noziedzīgu nodarījumu ir paredzēta kriminālatbildība Krimināllikuma 273. pantā un iespējamais sods var būt brīvības atņemšana uz laiku līdz diviem gadiem, arests, piespiedu darbs vai naudas sods līdz 40 minimālajām mēnešalgām.
L. Liepa norāda, ka viena no pamattiesībām ir saukties tādā vārdā, kādu vecāki iedevuši, un dzimtas uzvārdā, un varam pieprasīt, ka sociālajos tīklos, kur vēlamies pavadīt daļu no dzīves, tiek respektēta mūsu identitāte. «Tas ir tāpat kā tad, ja kāds staigā pa pilsētu un mūsu vārdā izplata dažādus viedokļus vai arī apgalvo, ka esam viņam atļāvuši ko sacīt vai darīt. Vienīgi sociālajos tīklos nav iespējams nodrošināt, ka sagrozīto identitāti varētu ātri mainīt,» domā advokāts.
Viņaprāt, kardināla Pujata viltus profila fenomens parādīja, ka relatīvi ātri var izdoties pierādīt - identitāte izmantota pretēji personas gribai. Tāpat arī izdevies šo profilu ātri likvidēt. Citos kaitniecisku profilu gadījumos tas prasījis ilgāku laiku.