Padarīts triju cilvēku darbs
Sākotnēji bijusi doma, ka grāmatu par Dailes VI studiju rakstīs vairāki autori, arī teātra kritiķes Henrieta Verhoustinska un Baiba Kalna, taču viņām šim projektam atlicis pārāk maz laika, tāpēc visu slodzi vajadzēja uzņemties Lenvijai vienai. «Protams, tā bija triju cilvēku nasta, taču es gribēju, lai grāmata ir vienota, lai nav vairāki autori, kas rakstītu dažādos stilos. Tas būtu pavisam kas cits,» strikti nosaka autore.
Materiālu vākšana nebūt nav bijis pārāk raits process. «Diktofons bija pierakstīts pilns!» viņa smejas un atklāj arī, ka visas sarunas rūpīgi šifrējusi līdz pēdējam sīkumam, lai pilnībā saglabātu intervēto runas manieri, bet pēc tam, liekot vēl klāt šo to no sevis, rakstījusi grāmatā izlasāmos stāstus.
Sākumā - apmulsums
Viena no grāmatas varonēm - aktrise Esmeralda Ermale - ir viena no trim Dailes teātra VI studijas absolventēm, kura joprojām spēlē. Uzzinot par topošo Lenvijas grāmatu, viņas pirmā reakcija bijusi apmulsums, jo nav bijusi skaidra grāmatas ideja un - kas būs tās adresāts. «Taču paļāvos uz Lenviju, ka viņa zina, ko dara, tāpēc gāju pie viņas un runāju, un pēc tam no tekstiem mēģinājām kaut ko izlobīt.» Pretēji dažiem citiem bijušajiem VI studijas audzēkņiem Esmeraldai nav bijis iebildumu runāt par pagātni, jo - tā ir viņas dzīve, ko aktrise atceras bez naida, arī pāri darījis neviens viņai neesot, savukārt ar saviem dēmoniem aktrise jau sen esot tikusi skaidrībā. «Tiesa, sākumā man bija grūti saprast, par ko vajadzētu runāt un ko atcerēties. Jo man ļoti negribējās, lai šī grāmata vienkārši papildinātu grāmatu plauktus ar vēl vienu izdevumu bez mērķa. Taču tas bija Lenvijas rokās, un viņa acīmredzot zināja, ko dara.»
Tagad, aprunājoties ar bijušajiem kursabiedriem, Esmeralda Ermale secinājusi - jā, grāmata ir izdevusies, jo tie kursabiedri, kuri jau paguvuši grāmatu izlasīt, par to runājot ar sajūsmu. «Viņiem domas par šo grāmatu ir mainījušās kardināli - par simt astoņdesmit grādiem! Tādēļ ar nepacietību gaidu, kad man būs laiks šai grāmatai pieķerties.»
Savukārt vēl viens šīs studijas audzēknis - aktieris Juris Kalniņš - pret jauniznākušo grāmatu izturas ļoti neitrāli. «Piedāvāju Lenvijai par sevi rakstīt ļoti īsi, viņa nepiekrita, bet man tā īsti negribējās izpausties. Domāju, ka tos laikus un savus kursabiedrus atceros pietiekami labi, tāpēc pat īsti nezinu, vai jauno grāmatu gribēšu lasīt. Ja nu tā nonāks manās rokās - varbūt…»
Netieši šo viedokli sarunā apstiprina arī Lenvija Sīle, kurai nav bijis viegli pierunāt grāmatas varoņus runāt par pagātni - daži to darījuši patiešām nelabprāt. «Tas ir saprotams, jo pagātnes atmiņas viņiem ir sāpīgas. Arī tāpēc, ka daudzi no šiem cilvēkiem vairs sen nestrādā teātrī. No četrpadsmit cilvēkiem oficiāli šeit uz Dailes teātra skatuves redzami vairs tikai trīs,» Lenvija rezumē un atgādina: Dailes teātra VI studija ietrāpījusi tieši laika griežos, kad valstī sākās visādas pārmaiņas. Pirmām kārtām tas nozīmēja, ka aktieri teātrī nevarēja nopelnīt. Turklāt, mainoties galvenajiem režisoriem, ir aktieri, kam teātri nākas pamest, jo - katram režisoram, protams, ir savi aktieri. «To mēs laikam neviens neiedomājāmies, ka tad, kad sākās atmoda, daudziem tas būs smagu pārmaiņu laiks. Diemžēl šādi kultūras vide tiek iznīcināta, par to daudzi vienkārši neiedomājas.» Par šīm lietām Lenvija aizdomājusies jau tolaik, kad tapa teātra zinātnieka Gunnara Treimaņa grāmata par Andri Bērziņu.
Nāve taču ir skaista!
Vai, rakstot grāmatu par Dailes teātra VI studiju un uzklausot kursabiedru stāstus un atmiņas, Lenvija Sīle uzzinājusi kaut ko pārsteidzošu? Izrādās, galvenais atzinums ir - vajadzējis mainīt kopējo iespaidu par vairākiem grāmatas varoņiem, turklāt uz labo pusi. «Man viņi visi tā iepatikās, lai gan es viņus pazīstu jau sen. Nu šos cilvēkus ieraudzīju jaunā gaismā,» smaida Lenvija. Rakstot grāmatu, viņa nevis atskārtusi - ārprāts, kopš studiju beigām pagājuši jau trīsdesmit pieci gadi! -, bet ļoti daudz domājusi par nāvi. «Tas nav nekas briesmīgs, jo nāve būtībā ir ļoti skaista. Un tie trīsdesmit pieci gadi, kas pagājuši kopš tiem laikiem, būtībā ir puse cilvēka dzīves. «Ja tā padomā, mēs ar Bērziņu (aktieris Andris Bērziņš - aut.) esam nodzīvojuši kopā vairāk nekā pusi cilvēka mūža - trīsdesmit astoņus gadus,» vēl piebilst grāmatas autore, kurai šie daudzie gadi tagad šķietot kā viens mirklis.
Atgriežoties pie grāmatas tapšanas, Lenvija stāsta, ka aprakstāmie cilvēki viņai itin bieži rādījušies sapņos. Viņai ir žēl, ka skaistais radīšanas laiks nu ir beidzies. «Atklāti sakot, ir iestājies tāds tukšums…»