Lūk. Nesen FT izprašņāja ievērojamo japānistu Grigoriju Čhartišvili, mūspusē vairāk laikam pazīstamu kā krievu rakstnieku Borisu Akuņinu, talantīgo cariskās Krievijas laika kriminālrēbusu šķetinātāja Erasta Fandorina literāro tēti.
Piemēram, Akuņins uz vaicājumu, kādas gudrības viņš iemācījies no saviem vecākiem, citē tēva izteicienu - «sieviete pa īstam uzplaukst tikai pēc 50 gadu sasniegšanas» un mammītes - «ceri uz to labāko, bet gatavojies ļaunākajam». Brīnišķīgi, vai ne? Vēl Akuņins atzīstas, ka par kādu literāru darbu pēdējo reizi skaļi un nevaldāmi smējies… pirms 45 gadiem, kad lasījis Alana Milna Vinniju Pūku un viņa draugus. Vai - ja viņam ļautu izvēlēties, kādu lomu tēlot biogrāfiskā filmā par savu paša dzīvi, Akuņins izmisīgi lūdz piešķirt sev tikai filmas režisora vai vismaz scenārija autora lomu.
Taču ne jau šīs Akuņina-Čhartišvili asprātības, kurās varu bez aiztures identificēties arī ar sevi un savām domām, piesaistīja manu uzmanību tiktāl, lai jums rakstītu šo sleju.
Čhartišvili ir omulīgs, ļoti nepretenciozs, kluss cilvēks, kurš reālajā dzīvē ne tikai ar grūtībām (jo maķenītiņ stostās) izpilda populāra rakstnieka lomu, bet, piemēram, ar ievērojamiem līdzekļiem palīdz četriem Krievijas hospīsiem (miera/nāves mājām jeb slimnīcām nedziedināmi slimajiem) un kurš riskēja būt pirmais publiskais intelektuālis, kas sarakstījies ar Putina ēras galveno (polit) ieslodzīto Mihailu Hodorkovski, un vēlāk nopublicēja apjomīgo saraksti krievu «glancētajā» žurnālā Esquire (šo saraksti vēlāk pārpublicēja daudzi pasaules preses izdevumi, bet žurnāls stilīgajiem vīriešiem kļuva par Kremļa ienaidnieku nr.1 starp masu medijiem).
Uz britu žurnālista jautājumu, kāds patlaban ir rakstnieka visbiežāk lietotais vārds, rakstnieks atbild, citēju: «Urodi - it means «psychos» and describes my attitude towards Russian politics.» Tātad - kropļi, tas nozīmē «psihopāti» un izsaka manu attieksmi pret Krievijas politiķiem. Vēl rakstnieks saka: «Nekad agrāk, pat šaušalīgajos Staļina laikos, nav bijusi tāda varas atrautība no, atvainojos, tautas. Vara dzīvo virtuālā pasaulē, un tauta tai ir tikai biomasa savu vēlmju apmierināšanai.»
Tikmēr visiem zināmā Krievijas varas duumvirāta pašreizējais prezidenta lomas tēlotājs Dmitrijs Medvedevs savu darba vietu Kremlī pārcēlis uz Sočiem, uz prezidentu vasaras rezidenci, par ko viņš pats vēsta savos sociālajos tīklos, jo Medvedevs ir gan Facebook, gan Twitter fans: «Jā, esmu Sočos, bet vienalga katru rītu eju uz kabinetu, tiekos ar ministriem, amatpersonām, rīkoju apspriedes, pieņemu lēmumus, un, kad beidzot izraujos līdz jūrai, izrādās - pulkstenis jau ir deviņi vakarā. No otras puses, atrasties Sočos - tā ir iespēja pamainīt vidi, paelpot svaigu gaisu,» raksta prezidents (ņemot vērā smogu, kas jau pāris nedēļu karājas virs Maskavas un arvien trakāk smacē 15 miljonus maskaviešu, Krievijas prezidentu rezidences pie jūras ir tik burvīga priekšrocība).
Medvedevs, par spīti tam, ka darbu Kremlī samainījis pret darbu Sočos, tomēr cenšas arī «drusciņ atpūsties» - nodarbojas ar sportu un lasa: «Gribu iemācīties braukt ar velosipēdu, bet te ir tik karsts, te pabraukāt es nespēšu. Ceru ar jogu padarboties, pēdējā laikā kaut kā esmu pametis novārtā šo savu aizraušanos. Vēl man ļoti ir iepaticies lasīt iPad. Gan attēla kvalitāte augsta, gan tehniskās iespējas - ielādē kaut simt grāmatu, un varu lasīt to, kura attiecīgajā brīdī atbilst manam garastāvoklim. Tagad, piemēram, esmu aizrāvies ar Stīga Lārsona detektīvu Meitene ar pūķa tetovējumu.»