Nekrāmēsies ar pagātni
To, cik ironiski tas teikts, pirmajā brīdī pat neuztvert, tomēr «komiskajam, bet ļoti nopietnajam stāstam» izdodas Latvijas politiskajai realitātei piezagties no gluži negaidītas puses. «Mūžīgās humora tēmas - sekss un politika,» iesmejas iestudējuma dziesmu tekstu autors Egīls Zirnis. Savukārt L. Gundars uzsver laikmetīgumu: «Lugu uzrakstīju pirms trim gadiem, tagad ar katru mēnesi liekas - viss tieši tā arī notiek. Visi domās, ka es no avīzes esmu norakstījis.» Skatītājus Artelī no 17. septembra gaida izklaide ar pārdomu elementiem.
«Nezinu, tas ir labi vai slikti, ka piepildās, bet tas norāda, ka nopietnības līmenis, kurā vēlamies runāt, ir pareizais. Izrāde nebija domāta pirmsvēlēšanām, bet esmu priecīgs, jo tas sakāpina interesi. Izejot no izrādes, ieraugot reklāmas stabu, skatītājs zinās, kāda ir viņa attieksme pret to pat tad, ja iepriekš viņš par to nav domājis,» cer L. Gundars. Teksts balansē uz robežas starp politisko satīru, traģēdiju un absurda tekstu. Kā saka pats dramaturgs, «ārkārtīgi dīvains žanrs» - apvieno muzikālas izrādes, leļļu teātra, komēdijas iezīmes, vēl bez tam - mūsdienu materiālā. «Īpaši gribas uzsvērt - mūsdienu materiāls. Man vienmēr licies jocīgi, ka mūsu mūzikli krāmējas ar pēc iespējas tālākiem laikiem. Tad tā ir tikai izklaide. Bet mēs taču varam šo laiku pavadīt lietderīgāk - izklaidēties, papriecāsies par to, ko Mārtiņš un Egīls izdarījuši, bet tai pašā laikā mēs varam parunāt arī par nopietnām lietām. Tas manā skatījumā ir teātra ideāls.»
Neņirgs par «viņiem»
Karaliste teātra cienītājiem sola vairākus neierastus kārumus. Uzrunā jau telpa vien - tā valdzina kā maza pērle, izripojusi no nostalģijas pielietām 30. gadu filmām. Bijušā kazino vietā Blaumaņa ielā klubā Artelis palikusi teju autentiska varietē skatuve. Karaliste gaida skatītājus ar Latvijai neierastu formātu - galdiņiem.
«Citādi neatmaksājas,» neslēpj L. Gundars. Tomēr vīna glāze šoreiz būs vietā, jo Karaliste centīsies ne tikai atmaskot politikas aizkulises un izklaidēt, bet arī ievilināt. «Man nesen prasīja, ar ko izrādi var salīdzināt. Vai tā ir Žurka Kornēlija? Nē, Kornēlija tomēr ir publicistikas žanrs. Būtiskā atšķirība ir tajā, ka Nacionālais teātris dod foršu iespēju skatītājiem paņirgt par «viņiem». Šī izrāde ir paskatīšanās spogulī pašiem uz sevi. Tas karalistes modelis, kā visi te sadzīvo, manā uztverē Latvijā ir ļoti reāls - ir kāds elks, pret kuru visi bezkritiski attiecas. Demokrātija paredz, ka katrs tomēr domā ar savu galvu. Pie mums tā nenotiek.»
Vairs vai vēl? «Nedomāju, ka pēdējos gados kas mainījies. Krīze ir pat vērtīga tādā ziņā, ka varbūt tomēr beidzot mēs paši uz sevi paskatīsimies, ieraudzīsim, kā ir. Sistēma, kad tev saka, ko darīt, kad nav jādomā ar savu galvu, turpinās. Par to mēs nekad neesam runājuši. Mēs par to kautrējamies runāt, jo mums šķiet, ka, tiklīdz nosita 1990. gads, mēs kā Karlsonā uz burvju mājiena pārveidojāmies par citiem cilvēkiem. Tā nav. Ir loģiski un normāli, ka tā nav. Bet nav normāli, ka ir pagājuši divdesmit gadi un mēs vēl aizvien vairāmies par to runāt. Vajag sakārtot galvu un galvenais - attieksmi.»
Brauns atkal teātrī
Karaliste esot ne tikai teātra TT viedoklis par politiku un mūdienu Latviju, bet arī teātra mākslu. «Šodien klausījos radio, tur kāds ekonomists teica - mēs aizmirstam, ka medicīna nav domāta dakteriem, izglītība - skolotajiem. Tā ir cilvēkiem. Tieši tāpat teātris nav aktieriem, bet skatītājam, un par to ir jādomā. Ja es aicinu viņu iztērēt savu naudiņu, man viņam ir kas jādod pretī. Labs piemērs - JRT pagājušā gada repertuārs. Ziedonis un Visums. Pārējo neviens pat lāgā nenosauks. Nu, tad raujam Ziedoni, raujam Vectēvu, jo tas ir būtiski sabiedrībai. Visos citos gadījumos patiesībā paši pazemojamies, darot ko tādu, kas ir ne īpaši vajadzīgs,» viņš uzsver.
Protams, tas nozīmē arī to, ka skatītājs teātrī ir jāievilina. Karaliste vilinās ar Mārtiņa Brauna mūziku, Egīla Zirņa vārdiem un lieliskiem Leļļu teātra aktieriem Lailu un Jāni Kirmuškām, Pēteri Šogolovu, Edgaru Liporu, kas saspēlēsies ar mākslinieka Kristapa Auzenberga lellēm. «Tas mani ļoti iepriecina, jo man šķiet, ka Mārtiņš nav novērtēts - viņš piecpadsmit gadu neko teātrim nav rakstījis un no sākuma teica pat, ka aizmirsis, kā tas jādara. Man liekas, viņš ir gandarīts. Arī Egīla unikālais talants netiek novērtēts. Tāda veida zobgalība, kas nav prosta ņirgāšanās un ironija interneta portālos, ko katrs var, bet gan eleganta, asprātīga lieta, kas liek padomāt, ir retums.» Huligāniska izrāde? «Kur nu,» iebilst E. Zirnis. «Nemaz nav huligāniski. Ar dzīvi pat salīdzināt nevar. Vai tad tas, ka Zatlers katru rītu brauc uz pili no Jūrmalas ar bākugunīm, nav huligānisms? Kā Šlāpins rakstīja - viņa ikrīta lielākais pazemojums.» Attieksmi Karaliste neslēps.