Diskusija bija interesanta, un var redzēt, ka partijas savā piedāvājumā kļūst aizvien profesionālākas. Tagad diskusijas var salīdzināt ārkārtas vēlēšanu kontekstā, jo tās bija arī pirms gada, tāpat varam salīdzināt arī partiju programmas. Šajos uzstādījumos pozitīvi vērtējams, piemēram, tas, ka enerģētika ilgtermiņā jāskata kā svarīga tautsaimniecības sastāvdaļa. Domāju, ka tas, ka mums jābūt proaktīviem un jāveicina energoefektivitāte, ir gana svarīgi, tuvi un saprotami daudziem vēlētājiem. Protams, viss robežojas uz saukļu robežas. Piemēram, runāt par to, ka mums būs enerģētiskā neatkarība, ir neveikli, jo nav skaidrs, ko vispār nozīmē šī neatkarība - ka ražojam desmit, piecdesmit vai septiņdesmit piecus procentus no patērētās elektroenerģijas. Drīzāk pamatoti var runāt par energodrošību un ilgtspējību, bet politiskā neatkarība ir tāda kā politiskā deklarācija. Arī tas, ka, no vienas puses, cena ir svarīga, bet, no otras puses, runā par vietējo resursu attīstīšanu, veido pretrunas.
Varbūt tas, kas interesēja mani kā politikas novērotāju un ko mēs varējām redzēt arī šajā diskusijā, bija pretrunas ar to, kas ir teikts iepriekš. Pagājušogad daudzas partijas runāja par gāzes īpatsvara samazinājumu, bet tagad nekas tāds netika teikts. Tāpat runāja par atklātību, bet, ja paskatāmies uz pēdējo gadu, tad ļoti daudz kas ir noslepenots. Pārmest to, ka darbi nesakrīt ar vārdiem, var gan pozīcijas partijām, gan tikpat viegli arī opozīcijas partijām. Pagājušajā gadā visradikālākie plāni atjaunojamo energoresursu jomā bija tieši Saskaņas centram (SC) un Visu Latvijai!-TB/LNNK, kuras solīja aptuveni sešdesmit procentu atjaunojamo energoresursu. Brīžiem ne tikai darbi nesaskan ar vārdiem, bet pat vārdi nesaskan ar vārdiem. Tā vien šķiet, ka enerģētikas jomā Latvijā ir šī te konjunktūra, kas uz vēlēšanām izlien ārā, bet pēc vēlēšanām tiek paslēpta, kad tiek risinātas pašu biznesa intereses. Aiz tā visa pazūd stratēģija, sataustāma vīzija.
Pagājušogad partiju teiktajā bija vairāk uzsvars uz atjaunojamajiem resursiem, šogad - uz cenām. Skaidrs, ka cenas interesē vienkāršo patērētāju. Tas, ka cenu jautājums nonāk pretrunā ar kādiem citiem ilgtermiņa mērķiem, jau bija otršķirīgi. Tam pamatā ir uzstādījuma maiņa - pagājušogad visiem programmās primārais bija ekonomikas attīstība, ar ko saistās arī alternatīvo energoresursu ieviešana, un rietumu - austrumu izvēle, bet šogad, krīzei turpinoties, cilvēkiem svarīga ir esošā situācija, kurā jāsamaksā rēķini. Ilgtermiņā agrāk paustie akcenti saglabājas, bet tagad tie tik aktuāli nav, jo vēlētājam īstermiņā daudz aktuālāki faktori ir cenas un ziemas tuvošanās nekā ilgtermiņa plāni.
Vīzija par nozari daļēji iezīmējās visiem, bet, šķiet, profesionālāk to paskaidroja Ivars Zariņš un Einārs Cilinskis savas iepriekšējās darbības dēļ. Gribētos, lai šī vīzija saglabājas ilgtermiņā, jo citādi līdz šim šīs vīzijas nonāk pretrunā ar iepriekš teikto. Diemžēl, kādi konkrēti soļi no valsts tiktu piedāvāti, lai šis vīzijas sasniegtu, es līdz galam nesaredzēju.