Aizvien vairāk dominē viedoklis, ka Ķīnas ekonomika ir pārkarsēta, bet tas nozīmē, ka tādas vētrainas attīstības, kāda bija vērojama iepriekšējos 30 gados, vairāk nebūs.
Ekonomisti norāda, ka Ķīnas ekonomikas gigantiskie mērogi draud padarīt šīs valsts problēmas par vispārējām globālās ekonomikas problēmām. Arī ekonomikas stimulēšanas pasākumu iedarbība palēnām beidzas, un šogad Ķīnas iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums jau tiek prognozēts zemāks par 8%, kas, pēc daudzu analītiķu domām, ir mazāk, nekā Ķīnai nepieciešams, lai valsts saglabātu sociālpolitisko stabilitāti.
Nav eksporta, nav naudas
Galvenais iemesls, kādēļ Ķīnai draud sarežģījumi, pēc ekspertu domām, ir valsts ekonomiskā modeļa strukturālās problēmas. Ķīnas ekonomika orientēta uz eksportu, un tieši ar eksportējošajām nozarēm ir cieši saistīta gan pēdējās trijās desmitgadēs tapusī vidusšķira, gan iekšējais patēriņš. Ja nav eksporta, nav naudas, nav vidusšķiras un patēriņa. Savukārt kreisās ievirzes ekonomisti, pat neraugoties uz reformām, kas pārvērtušas Ķīnu par industriālu gigantu un pasaules mēroga lielvalsti, joprojām uzskata Ķīnas tautsaimniecību par koloniālu un norāda uz tās ievērojamo atkarību no ārpasaules.
Būtiski, ka XX gadsimta 90. gados sāktā komunistiskās Ķīnas saimniecisko sakaru ar ārpasauli straujā paplašināšana, kas noveda pie šīs valsts kļūšanas par tā dēvēto pasaules rūpnīcu, mainījusi situāciju virknē globālo tirgu.
Piemēram, 1993. gadā Ķīna naftu eksportēja, turpretim 2009. gadā tā jau sacentās ar ASV par pasaules lielākā naftas importētāja titulu, un pašlaik Ķīnas importa daļa pasaules naftas tirgū līdzinās 8%. Globālā pieprasījuma pēc naftas pieaugumā Ķīnas daļa laikā kopš 2000. gada ir aptuveni 30%, turklāt jāatceras, ka pašā Ķīnā ražoto naftas produktu pašizmaksa ir gandrīz pusotru reizi augstāka par importēto produktu pašizmaksu.
Tērauds un ražošana
Kopš 2007. gada Ķīnai nākas importēt arī akmeņogles, lai gan tās daļa globālajā akmeņogļu ieguvē laikā no 1998. līdz 2007. gadam bija pieaugusi attiecīgi no 27,4% līdz 38,8%. Kā uzsver World Steel Association, lielā mērā šādas situācijas pamatā ir valsts tērauda rūpnieku prasības - 2006. gadā Ķīna saražoja 418,8 miljonus tonnu tērauda, 2011. gadā - jau 695,5, no kuriem eksportēja 48,9 miljonus tonnu tērauda. (Šie procesi attiecīgi noveduši ne tikai pie akmeņogļu, bet arī dzelzsrūdas trūkuma - valstī iegūst aptuveni 330 miljonus tonnu dzelzsrūdas gadā, bet importa apjomi nemitīgi aug, piemēram, 2009. gadā Ķīna ieveda 628,2 miljonus tonnu dzelzsrūdas.)
Tikpat svarīga kā Ķīnas atkarība no izejvielām ir arī valsts atkarība no vēl viena eksporta pamata - ražošanas līdzekļiem. Laikā, kad lielākā daļa visas rūpniecības tika pārcelta no attīstītajām un attīstības valstīm, rietumvalstis pacentās saglabāt savā kontrolē ražošanas līdzekļu izgatavošanu, kamdēļ būtisku daļu Ķīnas importa veidojusi un turpina veidot mašīnbūves produkcija.
Atbilstoši ekonomikas teorijai liela mēroga krīžu pārvarēšanai ir nepieciešami būtiski uzlaboti ražošanas līdzekļi, kas palētina produkciju, kā arī principā jaunu nozaru, preču utt. radīšana jeb tā dēvētā tehnoloģiskā revolūcija. Ķīna nespēja (un, objektīvi vērtējot, arī nevarēja) atrisināt nevienu no abām šīm problēmām.
Jauna krīzes viļņa draudi
Arī situācija ar Ķīnas parādiem šobrīd izskatās ne pārāk iepriecinoša. Vispārzināms, ka Ķīnas rīcībā atrodas pasaulē lielākās ārvalstu valūtas rezerves 3,2 triljonu ASV dolāru (~1,74 triljoni latu) apmērā, un daudz mazāk zināms, ka valstij ir arī ievērojams ārējais parāds. 2012. gada II ceturkšņa beigās Ķīnas ārējais parāds sasniedza 785,17 miljardus ASV dolāru (~427 miljardi latu), trijos mēnešos pieaugot par 34 miljardiem dolāru (~18,5 miljardi latu). Vairāk nekā 75% Ķīnas ārējā parāda ir īstermiņa aizdevumi uz laiku līdz vienam gadam - 588,22 miljardi dolāru (320 miljardi latu) II ceturkšņa beigās.
Ja salīdzina valūtas rezerves ar ārējo parādu, tad līdzekļu atdošanai nevajadzētu radīt nekādas problēmas, taču šeit jāņem vērā, ka Ķīnas valūtas rezerves ir ieguldītas citu valstu, galvenokārt ASV, obligācijās un vērtspapīros, lai radītu ārējo pieprasījumu pēc Ķīnas precēm un stimulētu eksportu. Tāpēc veidojas situācija, ka nozīmīgu līdzekļu izņemšana no šiem vērtspapīriem samazinās ārējo pieprasījumu pēc Ķīnas precēm, radot problēmas eksportētājiem un rezultātā arī visai valstij. Tieši šī paša iemesla dēļ valstij ir problemātiski izmantot savas valūtas rezerves iekšējā tirgus stimulēšanai.
Ne mazāk svarīgi, ka Ķīnai ir arī grandiozs iekšējais parāds - pēc šīs valsts Tirdzniecības un rūpniecības bankas datiem, 2012. gada marta beigās tas līdzinājās 2,78 triljoniem ASV dolāru (~1,51 triljons latu) jeb 43% no Ķīnas IKP, lai gan vēl 2010. gadā bija tikai 1,03 triljoni dolāru (~0,56 miljardi latu). Protams, Ķīnas valdība negrasās pasludināt bankrotu, taču, ja līdzekļus nāksies tērēt citiem mērķiem, tā vairāk nespēs veikt dažādus pasūtījumus, kas novedīs, piemēram, pie būvniecības apjomu samazināšanās. Savukārt, ja kritīsies pieprasījums pēc celtniecības, sekos tērauda, dzelzsrūdas, ogļu un daudzu citu izejvielu pieprasījuma kritums, kas izsauks vēl plašāku domino efektu, tamdēļ daudzi ekonomisti bažījas, ka Ķīnas rūpniecības burbuļa plīšanai var sekot jauns globālās ekonomiskās krīzes vilnis.
Nauda aizplūst
Vēl viena Ķīnas ekonomikas problēma ir līdzekļu aizplūšana no valsts. Lai arī nekāda oficiāla informācija par kapitāla plūsmu netiek publiskota, izdevums Wall Street Journal aprēķinājis, ka laikā no pagājušā gada septembra līdz šī gada septembrim no Ķīnas izvesti aptuveni 225 miljardi ASV dolāru (122,4 miljardi latu). (Aptuveni 3% valsts IKP.) Atsevišķi eksperti šos aprēķinus gan sauc par pieticīgiem - Lombard Street Research uzskata, ka summa sasniegusi 300 miljardus ASV dolāru (~163 miljardi latu). Salīdzinājumam - 2009. gadā, kad pilnā sparā ritēja globālā finanšu krīze, no Ķīnas aizplūda tikai 110 miljardi ASV dolāru (~60 miljardi latu).
Tiek atzīts, ka Ķīnas ekonomika vairākas pēdējās desmitgades ir balstījusies uz ārvalstu investīcijām un ka tagad sistēma pagriezusies pretējā virzienā, tamdēļ valstij paliek aizvien mazāk naudas, ar kuru finansēt IKP pieaugumu.
Acīmredzams Ķīnas ekonomikā iestājies nenoteiktības periods, krities eksporta apjomu pieaugums, un investoru attieksme pret Ķīnu vairs nav tik pozitīva. Turklāt ekonomiskās problēmas Eiropā padara neskaidras Ķīnas eksporta turpmākā kāpuma perspektīvas. Ķīna gatavo reformas, lai pārkārtotu ekonomiku atbilstoši jaunajai realitātei un stimulētu iekšēju pieprasījumu. Tomēr tas ir riskants lēciens nezināmajā, tamdēļ investoru bažas ir pilnībā saprotamas.