Abu Anitu ceļš uz sava biznesa atvēršanu ir bijis visai līdzīgs, tomēr viņas atzīst, ka šo atbildīgo soli spert kopā ar draudzeni ir daudz vieglāk. «Tiem, kuri palikuši bez darba un sēž mājās uz sociālajiem pabalstiem, gribētu ieteikt atrast labu domubiedru un kopīgi padomāt, kā savu dzīvi uzlabot! Vienam tas ir ļoti grūti,» saka Anita Kuļša.
No tirgus līdz kafejnīcai
Abas Anitas iepazinušās Balvu tirgū. Anita Kuļša pēc profesijas ir ekonomiste, beigusi Rīgas Kooperatīvo tehnikumu, strādājusi Balvu Patērētāju biedrībā, bet tā 90. gados izjukusi. Kādu laiku pastrādājusi veikalā par pārdevēju, tirgojusi Laimas konfektes, tad skolas biedrs bankas filiāles pārvaldnieks uzaicinājis uz banku par kasieri. «Četrus gadus tur nostrādāju, bet palika garlaicīgi visu laiku skaitīt svešu naudu. Turklāt toreiz bankā bija ļoti garas darba stundas, taču jaunākā meitiņa bija vēl maza, vīrs neizturēja un teica - met tu to darbu pie malas un sēdi labāk mājās ar bērnu. Bišķi pasēdēju mājās, bet apnika, sāku strādāt tirgū, cerēju izveidot kaut ko savu.»
Arī Anitu Socku uz tirgus laukumu atvedusi līdzīga vēlēšanās. Malnavas tehnikuma beigšana sakritusi ar kolhozu un paju sabiedrību izjukšanu, agronomus vairs nekur nevajadzēja. Audzinājusi bērnus, tad strādājusi rūpniecības preču veikalā par pārdevēju, taču visu laiku gribējies veidot kaut ko savu. «Atvēru veikaliņu tirgū, visādi man tur gāja, bet pats labākais, ka tur iepazinos ar Anitu. Mēs tirgū bijām gandrīz vai vienīgās latvietes, laikam tāpēc arī satuvinājāmies. Jā, latvieši nav tirgotāju tauta, taču mēs pratām ieinteresēt ar savu preci un necentāmies par katru cenu pircējam iestāstīt, ka viņam tas piestāv, ja redzam, ka viņam tas neder.»
Iesaista ģimeni
Abas draudzenes ne reizi vien sēdējušas kopā pie kafijas tases un kalušas plānus, ko darīt turpmāk, jo tirgū maize nebūt nav bijusi viegla, apnicis pūlis, kņada, ziemā aukstums, vasarā svelme. «Tad izdomājām, ka vajag atvērt kafejnīcu. Zābakus, kurpes pērk labi ja reizi gadā, bet ēst cilvēkam vajag katru dienu.» Anita Kuļša toreiz bijusi bezdarbniece, uz viņas vārda kopīgi uzrakstīts biznesa plāns NVA konkursam, kas guvis finansiālu atbalstu - 4000 latu. Anitas skumji pasmej, ka viņām paveicies, tieši tajā laikā Balvos aizvērušās ciet divas kafejnīcas, tai skaitā Elvi lielveikals ar bistro. Telpu iekārtošana un remonts bijis jāveic ļoti īsā laikā, tāpēc darbā tika iesaistīti visi ģimenes locekļi. «Vīri mums bija lētais darbaspēks, remontbrigādi no malas mēs nemaz nevarētu atļauties. Turklāt strādniekam samaksāsi lielu naudu, bet beigu beigās viens stūris būs šķībs un otrs stūris būs šķībs. Bet savam vīram es stāvēju kā vagars klāt, kā tik kaut kas nepatīk, tūlīt pasaku, nē, tā nebūs, pārtaisi! Un kur viņš liksies - pārtaisa,» smejas Anita Socka.
Otras Anitas vīrs tieši toreiz bija atbraucis atvaļinājumā no Anglijas, taču atpūtas vietā dabūjis nostrādāties. «Viņš mums nomazgāja visus logus, turklāt to darīja profesionāli, jo arī Anglijā, kad sākumā nav bijis darba, vienā firmā mazgājis logus. Bet ir taču atšķirība, vai tu mazgā logus svešam vai savam uzņēmumam,» saka Anita Kuļša. Viņas nolēmušas arī turpmāk iztikt saviem spēkiem, vienīgi pieņēma darbā labu pavāri. Četru bērnu māmiņa Liene agrāk strādājusi Valmierā, atnākusi dzīvot uz Balviem un arī bijusi bez darba.
Dažādi raksturi
Darbadiena Anitām nereti ilgst no agra rīta līdz pat vēlam vakaram, jādomā, kā piesaistīt klientus, kā taupīgi izmantot produktus, taču svarīgākais ir sirdsmiers, jo pašas sev saimnieces. Abas pēc horoskopa esot skorpioni, taču ļoti atšķirīgas. Gaišā Anita ir maigāka, labāk prot sarunāt, nolīdzināt asumus, savukārt tumšmatainajai Anitai acis vien zib, viņa ir kareivīga un ies līdz galam, lai pierādītu savu taisnību. Citreiz pat draudzenei viņu nācies apturēt, noklusināt, lai neizraisītos konflikts. Taču ir situācijas, kur, tieši otrādi, vajadzīga uzstājība un drosme, kas lielā mērā piemīt Anitai Sockai. Uz kontrolējošām institūcijām, no kurām iesācēji parasti baidās, abas Anitas centušās iet ar smaidu un labvēlību, tad arī attieksme esot cita - gan Pārtikas un veterinārajā dienestā, gan Valsts ieņēmumu dienestā.
«Tas, ka esam atšķirīgas, ir pat labi. Bieži esam strīdējušās, diskutējušas, pierādījušas savu taisnību, taču tas viss ir nācis par labu kopīgajai lietai. Tāpēc arī kafejnīcu nosaucām Saules puķes. Mēs katrs esam kā puķe zem saules, katrs savādāks, bet visiem vajag laipnību un mīlestību,» saka Anita Socka un dodas pie letes, kur jau drūzmējas picas gribētāji, apkārtējo māju bērni.