Bet mani, jūsmojot par «krievu okupantu» izgudroto tortīti Putna piens, nepameta doma - ir taču tik absurdi mūsdienās kulināriju, šo tautu draudzības apoteozi vispārākajā pakāpē, iekļaut jelkādas ideoloģijas rāmjos. Mēs, latvieši, kas ik dienas ēdam makdonalda sviestmaizes, lietojam pārtikā īpaši pūdētos franču sierus, strebjam saulaino dienvidzemju vīnus, diez vai iedomājamies, cik internacionāla un kosmopolītiska sen jau ir latvieša virtuve. Pat nacionālā lepnuma - pelēko zirņu ar sačurkstinātu speķīti un sīpoliem - recepte nepieder mums: šo gallu nabagu ēdienu pazina jau XII gadsimtā, podiņā samaisītu, to deva līdzi laukstrādniekiem, bet nelabprāt cēla galdā mājās - smagās barības zirņu raisītā bezdēšana pat tajos laikos nebija labais tonis.
Vai, piemēram, katra padomju laika dzērāja dienišķā šņabja uzkoda ar burvīgāko nosaukumu pasaulē - kausētais sieriņš Draudzība! Tas, ietīts folijā, maksāja 19 kapeikas, bija sātīgs un ierindojās «PSRS pārtikas rūpniecības stratēģisko produktu» galvgalī, jo šis «gandrīz ne pēc kā» garšojošais piena produkts sastādīja veselus 5% padomju siera rūpniecības ražojumu.
Sieriņš Draudzība joprojām sasien bijušo PSRS ar tagadējo Krieviju, tikai skaitļi ir dramatiskāki: Krievijā kausētais siers Družba/Draudzība mūsdienās veido 40% (!) no sierrūpniecības kopapjoma. Un joprojām to fasē sudrabotā folijā, joprojām tā etiķeti veido sputņika attēls - tas nav mainījies kopš 1962. gada, kad šo sieriņu izgudroja.
Komiski nav tas, ka varu lepoties - esmu dzimis vienā gadā ar Draudzību, sieriņu, kurš ienāca katrā padomju mājā kā cilvēkam nepieciešamām uzturvērtībām bagāts siera surogāts (tauku saturs 55%). Traģikomiski, ka šis mitoloģiskais sieriņš, kuru brīvajā Latvijā aizstājuši «nekādie» piena izstrādājumi, bēdīgi slavenās siera, krējuma, sviesta imitācijas ieskaitot, joprojām gādā, lai latviešu mazturīgais cilvēku slānis tiktu pie nepieciešamās tauku dozas. Tikai bez nosaukuma Draudzība.
Un pat šis «padomjlaiku relikts» nav nekāds krievu pārtikas tehnologu radījums. 1911. gadā šveicietim Valteram Gerberam - rūpēs par Šveices armijas veselību - iešāvās prātā ģeniāla ideja. Jauniesaucamie, nokļuvuši dienestā, skuma pēc mājām. Bet mājas Šveicē - tas noteikti ir arī katra šveicieša ģimenē mīļotais ēdiens fondjū - kumāsiņš maizes, mērkts svaigi kausētā, karstā, treknā sierā! Gerbers Šveices armijai izgudroja «mājas ēdienu». Pievienojot kausētajam sieram nedaudz citronskābes sāļu, pavārs panāca, ka kausētais siers atdzisis nesacietē un nekļūst bezgaršīgs. Draudzība un visi tās kausētie brālīši Dzintari pie mums nāk nevis no «sliktās» Krievijas, bet kalnu paradīzes Šveices.