Tomēr angļu pudiņš un citas tradicionālas receptes man ir likušas aizdomāties par sakarībām, ko mūsu senči ievērojuši savā ikdienā un, cenšoties dzīvot lielākā saskaņā ar apkārtējo vidi, arī likuši lietā. Tā nu secinu, ka senos laikos uz plīts, kas vienlaikus apkurina virtuvi vai vēl lielāku mājas daļu, ilgi tvaicēts pudiņš vai latviešu gadījumā stundām sutināti kāposti ir patīkamā apvienošana ar lietderīgo. Spalgā ziemas salā māja tik un tā jākurina ilgi un daudz, turklāt ziemai sagatavoto žāvēto augļu, kaltēto pākšaugu vai skābēto kāpostu pagatavošana līdz mutē kūstošai un gremošanas traktam patīkamai konsistencei prasa daudz laika un pacietības. Ziemas diena ir īsa, āra darbu laukos maz, tāpēc šāda ēdiena gatavošanā ziemas laikā lauku sētā, no kurām mēs visi agrāk vai vēlāk esam cēlušies, visas iespējas un vajadzības sakrīt precīzi savās vietās.
Mūsdienās tādu saimniekošanas veidu varētu saukt arī par videi draudzīgu, lieki neizšķiežot resursus un vienlaikus tiekot pie katrā gadalaikā nepieciešamajām uzturvielām. Protams, laiki un tikumi mainās, un mans nodoms nebūt nav kādu aicināt tiešā nozīmē atgriezties pie sentēvu metodēm, kas, visticamāk, pilnībā nemaz nav iespējams, mītot modernā mājoklī un dienas pavadot mūsdienīgi straujā ritmā. Taču uz mirkli piestāt un aizdomāties, kāpēc šajos platuma grādos gadsimtu gadsimtiem esam ēduši tieši tā un ne citādi, gan varētu būt lietderīgi.
Vai neesat nekad aizdomājušies, kāpēc, piemēram, mūsdienās visu gadu veikalos nopērkamie skaistie āboli ir tik cieti, ka nereti smaganas asiņo un kuņģa cīņa ar ābolu vēl ilgi jūtama pakrūtē. Es sliecos domāt, ka tas tādēļ, ka būtībā taču tās izturīgās, visu gadu pieejamās un tālu transportējamās ābolu šķirnes tādi parastie Latvijas ziemas āboli ar cietu mizu un blīvu struktūru vien ir. Vai ziemas ābolus mūsu priekšgājēji tāpat vien grauza? Drīzāk gan vairāk izmantoja mizotā veidā saldo ēdienu un citu gardumu gatavošanā.
Tādā veidā arī mazāk ābolu tiek izlietots un gardumu baudīšanas un vitamīnu uzņemšanas prieks iestiepjas tālāk uz pavasara pusi. Tie īstie graužamie āboli jau ir tie pirmie sulīgie vasaras āboli balti dzidriem vai rožainiem sāniem, kuri ēdiena gatavošanai nemaz neder. Vai tās pašas svešzemju aprikozes, kuras svaigā veidā neizceļas ar īpašu garšas burvību, savukārt žāvētā veidā ir neaizstājama piedeva gan saldiem, gan sāļiem ēdieniem. Ar sulīgo persiku ir tieši otrādi.
Domājot par ēdienu šādās vēsturiskās, ģeogrāfiskās un nacionālās kategorijās, tas kļūst par īpaši interesantu piedzīvojumu, turklāt draudzīgu gan dabai, gan veselībai.