«Mana pēdējā uzstāšanās notika _Vernisāžas_ zālē pirms sešiem gadiem, ar to noslēdzās _Vernisāžas_ teātra epopeja. Sākās rekonstrukcija. Tolaik pati biju sākusi rakstīt dziesmas,» stāsta Indra Lintiņa. Jau kopš 1991. gada, kad tolaik jaunajai, perspektīvajai operetes solistei aizvērās Rīgas Muzikālā teātra durvis, dziedāšana viņai vairs nebija «maize un piens». «Es nevarēju plivināties, man bija jāpelna bērniem iztika,» Indra Lintiņa strādājusi gan par tulku iekšlietu sistēmā, gan skolās par mūzikas skolotāju, pēdējos gados viņa apkalpo klientus Latvijas pasta nodaļā _Sakta._ Viņa par likteni nečīkst: «Man ļoti patīk palīdzēt cilvēkiem, iedrošināt.»
Tagad viņa vēlas iedrošināt cilvēkus, uzrunājot viņus no skatuves. Koncerta pirmajā daļā Indra Lintiņa to darīs izrādē Kādas dzīves mirkļi, kurā, skanot Māra Lasmaņa dziesmām ar Imanta Ziedoņa dzeju, vēlas runāt par mīlestību pret savu zemi, tuvākajiem, par uzticību ideāliem un sapņiem. Otrajā daļā Mana dziesmu klade skanēs skaistākās Eduarda Rozenštrauha, Alfrēda Vintera, Jāņa Norviļa dziesmas. Kopā ar Indru Lintiņu muzicēs pianiste Sandra Lūķe, pie sintezatora Aldis Alliks (ikdienā - advokāts). Ansambļa «dvēseles stīgas» spēlēs Indulis Cintiņš (vijole) un altists Jānis Smilškalns (alts). Dziedās arī Indras atrastais un iedrošinātais dabas talants lauksaimnieks Jānis Eveliņš, kurš ar savu skaisto baritonu un dziedāt prieku pārsteidzis kādā lauksaimnieku salidojumā. Dziesmu klades šķirstīšanā iesaistīsies arī Indras bērni - jau pieaugusī Līga Jenča un 17 gadu vecais dēls Kristaps Lintiņš.
Es nāku godīgi un atklāti
«Beidzot nāku pilnīgi es pati! Mana ideja un režija. Es nāku godīgi un atklāti. Zinu, ka mākslā nevari visiem patikt, bet daru no visas sirds. Nāku pie Latvijas cilvēka, kuram tagad iet smagi, jo vēlos celt cilvēku pašapziņu. Neļausimies iebiedēties! Būsim stipri un aktīvi,» Indra vēlas cilvēkiem nest gaismu, dot cerību. «Nu un, ka ir krīze? Dzīvi nosakām mēs! Tauta nosaka savas valsts likteni, nevis tie daži, kuri atņēmuši visiem ticību un cerību. Varam pieciest trūkumu uz laiku. Taču ne tā, ka cilvēks bailēs pacieš visu, jo ir iedzīts stūrī, lielā stresā un baidās - tu tikai papīksti, būsi ārā!» Dziedātājai pašai drosmi atkal iznākt uz skatuves stiprinājis dzīvesdraugs Raimonds - «cilvēks ar zelta sirdi un rokām». Pašnovērtējumu stiprinājis Amerikā pavadītais pusgads. Dažus vērtīgus padomus devis režijas vecmeistars Kārlis Pamše.
«Ja saucam lietas īstajos vārdos, mana dziedātājas karjera ir traģiska,» Indra ir kurzemnieciski tieša. «Biju tikko beigusi augstskolu (1988) un nodziedājusi galveno lomu izrādē Tuksneša dziesma. Man uzreiz iedeva lomu dziesmuspēlē Pāris, kas dabonas un Princesīti izrādē Runcis zābakos. Sākās mana jaunas mākslinieces dzīve teātrī, kas likās tik dabiska, jo esmu uzaugusi teātrī. Mammai Liepājas teātra aktrisei Mirdzai Mālkalnei gāju līdzi uz mēģinājumiem un pielaikoju visus tērpus, braucu viņai līdzi gan kā ģērbēja, gan kā rekvizitore. Mani ievēroja un ielika muzikālajās izrādēs pie dejotājiem. Varēju pat špagatu uztaisīt un dabūju balvu kā labākā jaunā aktrise Liepājas Tautas teātrī.»
Kad Indra ienāca Operetes teātrī, sāka mutuļot atmoda. Paralēli viņa bija soliste ansamblī Mantojums un tieši tobrīd, kad sākās Eduarda Rozenštrauha dziesmu renesanse, nodziedāja viņa sievas Elvīras bērēs dziesmu Zilais lakatiņš… «Viņš bija ļoti saviļņots,» Indra atminas pirmo sastapšanos. Sākās kopīgie koncerti, kurus tauta gan šeit, gan arī latvieši ASV uzņēma ar asarām acīs, ceļoties kājās.
Kad Indra uz brīdi pārpūlēja balsi, Mantojums atrada citu solisti, tomēr Rozenštrauhs izlēmis uzstāties tikai ar Indru. «Viņš zināja, ka mana mamma bija ļoti smagi slima, un uzņēmās cilvēcīgas, tēvišķas rūpes. Zinot, ka pēc mēģinājumiem esmu nogurusi, arvien bija sasmērējis maizītes,» stāsta Indra. Savukārt viņa glābusi veco dziesminieku, kad tas kritis alkohola valgos. «Tad sāka tenkot, ka es esot Rozenštrauha mīļākā. Pēc tam vēl trakāk - esot jau salaulāta! Man mazā Līgiņa pie rokas, vīrs (dziedātājs Miervaldis Jenčs) jau aizgājis no ģimenes, un man nebija kur dzīvot. Bet pār manu galvu grūst mēslu kaudze, ko nevaru apstādināt.» Rozenštrauhs teicis: «Mazais, neklausies! Braucam, un dziedi, tev vismaz būs kapeiciņa!» Operetes teātra jaunais galvenais režisors Oļģerts Dunkers atstūmis no lomām, līdz pateicis, ka viņa teātrim nav vajadzīga. Rozenštrauhs aizgāja mūžībā, nomira arī Dunkers, pēc dažiem gadiem likvidēja teātri. «Bet līdz tam es ļoti ilgus gadus gaidīju, ka man piezvanīs: nāc atpakaļ, tu mums esi vajadzīga!» tāda ir dziedātājas rūgtā dzīves pieredze. «Biju atstāta uz ielas, bet zināju, ka galvenais ir turēt sevi formā. Uzreiz 1991. gadā ar režisoru Haraldu Ulmani uztaisījām uzvedumu Taureņu uzbrukums Smiļģa muzejā ar Māra Lasmaņa mūziku un Imanta Ziedoņa dzeju. Tieši šīs dziesmas ir mugurkauls izrādei, ar kuru nu atgriežos uz skatuves.»