Pagāja pārdesmit sekunžu. Gundars centās elpot mierīgi, lai nekas netraucētu saklausīt tuvojošos soļus. Dzeltenais noteikti apmulsis raugās apkārt, mēģinot saprast, kur Gundars pazudis. Gundars iztēlojās, ka sekotājs paiet dažus metrus uz priekšu, dažus atpakaļ, kasa pakausi, un viņa sejā ir ārkārtīgi muļķīga izteiksme. Bet nekas tā arī nenotika.
Varbūt sekotājs ir devies atpakaļ? Varbūt viņš nojauš, ka Gundars gaida tepat aiz stūra, un arī gaida tepat aiz stūra, zinot, ka Gundars, ziņkārības dzīts, griezīsies atpakaļ? Vārtrūme bija slēgta, un vienīgā izeja no tās bija tas pats ceļš, pa kuru Gundars bija ienācis.
Dziļi ievilcis elpu, Gundars uzmanīgi paglūnēja ārā no vārtrūmes. Nekā. Sekotājs bija pazudis. Gundars devās uz Baznīcas ielas pusi un uzmanīgi pabāza galvu ap stūri.
Adrenalīna līmenis atkal uzlēca līdz maksimumam, jo pie Ausmoņa klīnikas durvīm apstājās pelēka automašīna, kam uz jumta mirgoja zila bākuguns. No automašīnas izkāpa divi atlētiski vīrieši, kas, par spīti karstumam, bija tērpušies melnos uzvalkos, un viens puisis T-kreklā. Viņiem pievienojās vēl divi tipāži, no kuriem viens izteikti kliboja. Visi pieci izvilka no žakešu un kreklu apakšas pistoles, pārbaudīja tās un noteiktā solī devās iekšā pa klīnikas durvīm. Uz ielas atkal viss bija mierīgi, izņemot pelēkā Volvo bākuguns raustīšanos. Bija vērts pamēģināt.
Gundars, ar visiem spēkiem cenšoties atdarināt nejauša garāmgājēja gaitu un sejas izteiksmi, devās mašīnas virzienā. Iela bija gandrīz tukša, tāpēc neviens nepamanīja, kā Gundars piegāja pie Volvo un, uzvilcis krekla piedurkni pāri pirkstiem, lai neatstātu nospiedumus, atvēra neaizslēgtās blakussēdētāja durvis.
Salons bija tīrs un tukšs. Tikai centrālajā konsolē klusi mirgoja rācijas gaismiņas, un durvju kabatā bija iebāzts žurnāls ar tumšiem vākiem. Pats nesaprotot, kāpēc, Gundars paņēma žurnālu, pārlocīja un iebāza bikšu kabatā. Ko tālāk?
Bija skaidrs, ka iet pie Ausmoņa tagad būtu neprāts. Varēja būt šaušana un kas tik vēl ne. Tiesa, varbūt bruņotie gāja nevis pie Ausmoņa, bet, piemēram, pie mormoņiem, kam bija birojs otrajā vai trešajā stāvā. Bet tas nebija liels mierinājums.
Sapratis, ka nu jau kādu minūti apjucis stāv uz vietas, Gundars nesteidzīgi devās pa Baznīcas ielu uz Esplanādes pusi. Ausmonis ne Ausmonis, bet ar melanomu kaut kas bija jādara. Nu jau Gundaram vairs nebija gandrīz nekādu šaubu par savu diagnozi. Internetā atrastā informācija bija pārliecinoša par 99 procentiem. Bet ko darīt? Atlikt kāzas?
Gundars bija ideāli vesels - no nagiem un zobiem līdz sirdij un smadzenēm. Izņemot melanomu. Viņš bija pieradis pie Ausmoņa klīnikas servisa. Gundaram nebija ne jausmas, kas ir viņa ģimenes ārsts. Iet uz kaut kādu poliklīniku, pieteikties uz konsultāciju pie nezināmas kvalifikācijas terapeita, stundu stāvēt rindā kopā ar pensionāriem, klausīties viņu sarunās, ošņāt dezinfekcijas līdzekļu smārdu un blenzt uz gaiteņa noplukušo apmetumu? Un beigās pilnīgi svešam cilvēkam kā uz delnas izlikt savu trauslo un personisko problēmu? Jau šī doma vien radīja panikas lēkmi. Vajadzēja nogaidīt. Pēc kādas pusstundas varētu uzzvanīt Ausmonim. Tad risks, ka Gundaru varētu iejaukt šobrīd notiekošajā, būtu mazāks.
Aizgājis līdz Esplanādei, Gundars apsēdās uz soliņa, kas bija ēnā. Sēžoties viņš sajuta kabatā iebāzto žurnālu un izvilka to. Žurnāla nosaukums bija Latvijas noslēpumi. 2006. gada jūnija numurs, tātad jaunākais. Viņš par šādu izdevumu nebija pat dzirdējis.
Centrālais raksts žurnālā bija par drūmaku - kuršu svētvietu, kas vēl 18. gadsimtā pulcējusi slimniekus un svētības meklētājus no visas Latvijas, Lietuvas un Prūsijas. Svētvieta esot spējusi izdziedēt jebkuru slimību un rast atbildes uz šķietami neatbildamiem jautājumiem. Kā tieši tas esot noticis, nav skaidrs. Arī drūmakas īstā atrašanās vieta vairs neesot zināma. Pētnieki bija vienisprātis tikai par to, ka drūmaka meklējama kaut kur bijušajos Rucavas muižas barona fon Mirbaha īpašumos, iespējams, Sventājas upes ielejas ziemeļu nogāzē.
Raksts bija ļoti garš un pārbāzts ar varbūtībām un hipotēzēm. Visinteresantākā informācija bija par Mirbaha uzaicinātā slavenā vācu dabaszinātnieka Aleksandra fon Humbolta veiktajiem drūmakas izpētes darbiem 1827. gadā. Zinātnieks ieteicis Mirbaham drūmaku aizmūrēt, noslēpt un apkārtējo teritoriju norobežot. Mirbahs sekojis ieteikumam.
Izlasījis rakstu, izšķirstījis visu žurnālu un pēc tam vēlreiz izlasījis rakstu, Gundars piezvanīja uz redakcijas numuru, kas bija norādīts žurnālā. Pulkstenis jau rādīja desmit pāri sešiem, tāpēc bija maz cerību, ka kāds atbildēs. «Numurs sastādīts nepareizi, lūdzu, atkārtojiet,» pamācīja Dace Volfa. Gundars rūpīgi pārbaudīja numuru, lai pārliecinātos, ka tas sakrīt ar žurnālā norādīto, un atkārtoja. Tas pats rezultāts.
Vispār jau Gundars neticēja liktenim, taču šoreiz nekā cita, kam ticēt, vienkārši nebija. Gundars piecēlās no soliņa, devās uz pieturu pie katedrāles un ar 4. trolejbusu aizbrauca līdz savai mājai Teikā. Pārģērbies un iemetis mugursomā lieku pāri zeķu, tīru kreklu un zobu birsti, viņš iekāpa savā pavecajā, bet uzticamajā hondā, un devās uz žurnālā norādīto redakcijas adresi Grīvas ielā 36, Pārdaugavā. Pusstundu nomaldījies pa hruščovku iekšpagalmiem, Gundars piezvanīja uzziņu dienestam, kur viņam paskaidroja, ka šādas adreses nemaz nav. Tad Gundars pavaicāja, kāda ir žurnāla Latvijas noslēpumi adrese? Grīvas 36, viņam atbildēja. «Ahā, tātad tāda adrese ir!» uzvaroši teica Gundars. «Nē, šādas adreses nav,» uzziņu dienesta darbiniece Gunta bija nepielūdzama.
Statoilā uzpildījis degvielu, nopircis ūdeni, sviestmaizi un Latvijas karti, Gundars izbrauca no Rīgas. Mobilo tālruni viņš izslēdza, jo noteikti zvanīs Iluta, taču viņš nezināja, ko atbildēt.
Bija pusastoņi. Lai tiktu līdz Rucavai, bija vajadzīgas vismaz trīs stundas, viņš rēķināja. Saule rietēja ap desmitiem, taču vasaras vakari ir gaiši, varbūt izdosies kaut ko vēl saskatīt, viņš sevi mierināja.
Kad Gundars izbrauca cauri Rucavai, saule bija norietējusi jau pirms pusstundas. Grants ceļš līgani virzījās lejup pa Sventājas senlejas nogāzi, tad strauji pagriezās pa kreisi un sāka atkal vest augšup. Līkuma vidū no ceļa atdalījās automašīnu riteņu iebraukta taka. Gundars apstādināja automašīnu, pabrauca atpakaļ un nogriezās uz takas. Spriežot pēc kartes, cita ceļa, lai nokļūtu pie vecās muižas drupām, nemaz nebija.
Tuvojoties ielejas apakšai, gaiss kļuva aizvien sutīgāks. Starmešu gaismā bija labi redzams, ka takas malās aug agrāk neredzēti koki ar lielām, gaļīgām lapām. Starp zariem stiepās gari vīteņaugi, kas atgādināja liānas. Varbūt tās patiešām bija liānas. Šur tur bija redzams arī pa nīkulīgai palmai. Gundars atcerējās, ka žurnālā bija uzsvērts šīs vietas īpašais klimats. Pret dienvidiem vērstā nogāze, ielejas pagrieziens, kas aizsargāja no vējiem, un plānā Zemes garoza, kas ļāva planētas dzīlēm sildīt augsni no apakšas, - tas viss padarīja šo vietu tuvāku subtropiem, nevis mērenajai joslai. Astoņdesmitajos gados pat esot bijis plāns celt Rucavā ģeotermālo spēkstaciju.
Tropiskie augi šeit bija nokļuvuši no 1859. gada zemnieku nemieru laikā sagrautās Mirbaha oranžērijas un pielāgojušies vietējiem apstākļiem.
Mežs un taka beidzās pie pašas upes. Otrā pusē jau bija Lietuva. Gundars izslēdza dzinēju un starmešus. Tumsa bija piķa melna. Gaišā debesu strīpa virs galvas nespēja cīnīties ar ielejas dziļumu un biezā meža ēnu. Šādā tumsā nebija nekādu cerību atrast pat muižas drupas, kur nu vēl drūmaku. Gundars nolaida sēdekļa atzveltni un pavadīja nakti automašīnā, grozoties pusmiegā un laiku pa laikam pataustot uz pleca niezošo melanomu.
Viņu pamodināja rīta gaisma. Kad Gundars devās džungļos, pulkstenis rādīja 6.45. Izstaigājis visu apkārtni krustām šķērsām, viņš tā arī nesatika nevienu cilvēku, tikai eksotiska izskata tauriņus un ķirzakas. Bija jau vēla pēcpusdiena, kad viņš apmēram divu kilometru attālumā no takas uzgāja ar liānām apaugušu pusotru metru augstu un apmēram desmit metru platu uzkalnu. Koki uz tā neauga - tas liecināja par plānu augsni. Viens tā stūris bija nelielas graviņas noskalots, atklājot nekārtīgi samūrētus laukakmeņus. Nācās iet uz mašīnu pakaļ riteņa atslēgai un domkratam. Šie nepiemērotie instrumenti tomēr izrādījās gana labi, lai izlauztu pāris laukakmeņu. Tālāk jau gāja vieglāk - akmeņus varēja vienkārši grūst iekšā. No dziļuma skanēja klusu būkšķu atbalsis. Rakstā bija teikts, ka Humbolts nespējis izmērīt drūmakas dziļumu. Spriežot pēc iemesto priekšmetu skaņas, tā bija vismaz simt divdesmit metru dziļa, bet ar virvē iesietu atsvaru varēja izmērīt tikai četrdesmit metru. Laternas atklāja vien vertikālas kaļķakmens sienas un bezdibeni. No drūmakā nolaistajiem zinātnieka palīgiem viens vienkārši pazuda, it kā būtu pats atsējies, bet otrs tika izcelts bez samaņas un pēc pamošanās tā arī nekad vairs neatguva veselo saprātu.
Kad caurums bija pietiekami liels, Gundars iebāza tajā galvu un plecus, lai saskatītu, kas ir iekšā, un saprastu, kā dziedināties. Acīm pierodot pie tumsas, viņš virs galvas redzēja mūrēto drūmakas velvi. Lejā bija tumsa. Tomēr ne. Dziļumā kaut kas viegli mirdzēja. Gundaram liecoties tālāk, cauruma mala līdz ar visu ūdens izskaloto augsnes kārtu iebruka tieši zem viņa.
Varbūt tā ir labāk,» Gundars domāja, krītot kopā ar akmeņiem un dubļiem. Pēc divām trim sekundēm viņš juta, ka kustība palēninās, it kā gaiss būtu kļuvis biezs un elastīgs. Taču tad kritiens atsākās.
***
1958. gadā antropoloģijas students Marks Goreckis piedalījās Amerikas arheoloģijas institūta ekspedīcijā uz maiju upurakām Čičenicā, Jukatanas pussalā, Meksikā.
Ekspedīcija izmantoja akvalangistus, lai sasniegtu upuraku dibenu un meklētu priekšmetus, kas ļautu uzzināt vairāk par maiju kultūru. Starp atradumiem bija daudz skeletu, kas, saskaņā ar pieņēmumu, bija pierādījums maiju tradīcijai upurēt cilvēkus.
Taču viens galvaskauss pārsteidza Gorecki tik ļoti, ka viņš atļāvās to noslēpt un aizvest savam brālēnam Rafaelam Bouenam, zobārstam. Jo, atšķirībā no pārējiem upuriem, pilnīgi visi šī galvaskausa zobi bija ideāli veseli. Bouens izpētīja zobus un atklāja, ka patiesībā tie ir plombēti ar kādu nezināmu vielu. Izanalizējis plombju sastāvu, Bouens 1962. gadā nāca klajā ar pilnīgi jaunu koncepciju zobu ārstēšanai. Ikdienā mēs to dēvējam par helioplombēšanu.