Izsverot Latvijas situāciju, kur no vienas puses ir neapstrīdama ieinteresētība veicināt lietišķas un saimnieciski aktīvas attiecības ar Krieviju, bet no otras - pēc dažiem mēnešiem paredzamās pārmaiņas politiskās varas spektrā, jāvaicā: vai šādas dubultas garantijas par labu Krievijai ir izdevīgas un vajadzīgas arī mums? Nē, nav!
Pat gluži pretēji - Maskavai izteikti labvēlīgu politisko spēku nākšana pie varas Latvijā izjauktu vēlamo līdzsvaru Latvijas līdzšinējā politikā būt par tiltu starp rietumiem un Krieviju, tomēr pašiem noteikti paliekot rietumu pusē ar attiecīgiem uzsvariem, vērtībām, darījumu un politisko vidi un retoriku. Arguments, ka esam taču ES un NATO, tāpēc no Krievijas ietekmes palielināšanās nav jābaidās, ir austrumu kaimiņa polittehnologu žūžota šūpuļdziesmiņa lētticīgajiem. Arī mūsu visu veidu drošības un neatkarības garantijām dubults nodrošinājums ne tikai nenāks par ļaunu, bet tas ir pat nepieciešams atbildīgas, valstiskas domāšanas un rīcības mērķis.
Krievija ar Līdzpilsoņu programmu, fondu Russkij mir un citām kultūras un sociālajām aktivitātēm prasmīgi izmanto tā dēvēto maigo varu, lai panāktu savu interešu nostiprināšanu arī tur, kur gluži ar dūri to vairs vai vēl nespēj. Ir maldīgi domāt, ka, Latvijai pēdējos 20 gados atgriežoties rietumu politikas un kultūras areālā, jelkas pēc būtības būtu mainījies arī Kremļa attieksmē pret savām senajām ģeopolitiskajām pretenzijām, Pētera Lielā Baltijā cirsto «logu uz Eiropu» ieskaitot. 2008. gada augusta karš Gruzijā un situācijas attīstība Ukrainā pašlaik ir tam spilgti un brīdinoši piemēri. Lai gan Rīgas Melnais balzams, Jūrmala, saziņas valoda un dažas kultūras dzīves saiknes Latvijai veido savdabīgu saprašanās platformu ar Krieviju, vismaz tikpat daudzskaitlīgu un fundamentālu atšķirību dēļ valstiskā līmenī un arī pilsoniskā attieksmē mūsu attiecības pārredzamā nākotnē labākajā gadījumā var būt tikai labvēlīgi pragmatiskas.
Protams, uz to arī ir jātiecas, tomēr ņemot vērā, ka krievu «dāvanu komplektā» pēc labākajām padomju tradīcijām blakus kārotajai mantiņai ietilpst arī absurdas un nevajadzīgas lietas. Šādu «dāvanu komplektu» uz gaidāmajām vēlēšanām sola arī Saskaņas centrs (SC), Krievijas biznesa atvērtību pret Latvijas uzņēmējiem saistot ar savu vēlamo valdīšanu nākamajā Saeimā un valstī. Tomēr līdz ar atklātībā nākušajiem Krievijas jaunās ārpolitikas uzstādījumiem var stipri apšaubīt, vai tiešām SC un Latvijas kreisajiem vispār paredzama kāda izšķirīga loma Krievijas ekonomiskajā un politiskajā labvēlībā.
Krievija ir nolēmusi paplašināt savu lomu pasaulē, Latviju ieskaitot, un tas ir Krievijas interesēs - tas ir viņu mērķis ar jau gataviem stratēģiskiem uzstādījumiem noteiktās interešu sfērās - enerģētikā, tranzītā, loģistikā un informācijas tehnoloģijās. Tāpēc jautājums nav par to, kā mums izpatikt izvēlīgajiem krievu investoriem. Nē, gluži pretēji - jautājums ir par spēju pastāvēt kaimiņu ekonomisko interešu un kārdinājumu priekšā, maksimāli saglabājot gan taisnu muguru, gan nacionālu ekonomiku.
Krievu investoru interese par Latviju ir fakts. Maija beigās Rostovā pie Donas notiks ES un Krievijas samits. 4. jūnijā Pleskavā tiekas Latvijas un Krievijas Starpvaldību komisija - pašreizējās valdības komisija, un bez kādas karogu maiņas tur paredzami lēmumi, kas uzlabos abu valstu uzņēmēju sadarbību. Pat bezpartejiskais Aivis Ronis Latvijai izdevīgi un Krievijai pietiekami apmierinoši spēj vadīt valsts ārpolitiku un veicināt sadarbību. Tas gluži vienkārši ir normāli, tas ir izdevīgi visiem.
Savukārt politikas balansa nosvēršanās pa kreisi, būtiskai varas daļai nonākot austrumu virziena entuziastu rokās, ir nevajadzīga ekstra. Protams, šeit ne tuvu nav iespējams Ukrainas modelis, kur Janukovičam pa pēdām uz palikšanu sekoja Melnās jūras flote ar visiem drošībniekiem un kur pašlaik tiek apspriesta gan iespēja Krievijai praktiski pārņemt Ukrainai stratēģiski nozīmīgo gāzes tranzītu, gan vairākas citas Ukrainas nacionālajai patstāvībai graujošas perspektīvas. Putina un viņa komandas paradums izcelties ar negaidītām, šokējošām iniciatīvām un, kamēr publikai vēl elpa aizcirtusies, panākt vajadzīgos parakstus pareizajās vietās, ir hrestomātiska. Naivi būtu domāt, ka, varas samēram labvēlīgi pamainoties Latvijā, vieni un tie paši cilvēki un viena un tā pati politekonomiskā mašinērija darbosies citādi.