Trāpījums desmitniekā
Dūda sagaida ciemiņus ar bumbiņu zobos, bet kņadas pārbiedēto ņaudošo Čipu Anastasija izvelk no pagultes.
Pusotru gadu vecā sunīte paņemta no Rīgas pilsētas dzīvnieku patversmes. Anastasija sākumā bijusi pret suni mājās, jo «abas tolaik dzīvojām īrētā istabiņā Ģertrūdes ielā, turklāt Kristīne ir jutīga uz smakām un mīl pagulēt, bet aiz kucēna taču jāsavāc kakas un agri no rīta suns jāved pastaigāties». Tomēr abas nolēma, ka māja bez sunīša ir kā bez dvēseles. Patversmē Līčos, kur viņa skatījās pēc adoptējamā, bija daudz suņu un katrs centās parādīt, ka viņš ir vislabākais. Meitenes prātoja, kuru izvēlēties, nenojaušot, ka viņas jau noskatījis ruds kucentiņš un savā prātiņā nolēmis - man jātiek viņām līdzi. Lai kur meitenes gāja, kucēns visur bija priekšā. Kristīne smej: «Galu galā tinām ruduli sedziņā, nosaucām par Dūdu, jo izrādījās meitene, un braucām mājās.»
Tas bija trāpījums desmitniekā - Dūda ir ne tikai skaista, bet arī gudra. Vienā dienā Anastasija viņai iemācīja nokārtoties uz autiņiem, pēc divām dienām mazule uz ielas mierīgi pavadiņā soļoja blakus. Vienīgais Dūdas mīnuss bija skaļā taurēšana, kad Anastasija un Kristīne rītos gāja projām no mājas. Dūda «koncertēja» līdz pašam vakaram, kamēr saimnieces atgriezās.
Nebija mirstamā vaina
Pēc pāris mēnešiem Dūdai uz deguna zem ādas sāka parādīties dīvainas pumpas. Populāras Rīgas centra klīnikas dakteris teica, ka tādas metas tikai rudiem suņiem, ja neārstēšot, suns neizdzīvošot, un parakstīja dārgas injekcijas un stingru diētu. Ārstēšanās kurss bija dārgs, bet «tas taču mūsu bērns». Kādu dienu dakteris meitenēm piedāvāja paņemt vienu no pieciem klīnikā atstātiem kaķēniem. Abas vienā balsī - nē, mums jau ar suni problēmas, kur vēl kaķi? Taču tad viņas apdomājās - varbūt kaķēns kliedēs Dūdas vienatni, kad meitenes ir darbā? Kārtējā klīnikas apmeklējuma laikā viņas ļāva Dūdai apostīt mincīšus un pašai izvēlēties sev draudziņu. Dūdai iepatikās mēnesi vecais Čips. Kristīne un Anastasija akceptēja izvēli.
Tad Anastasija aizbrauca uz Liepāju, Kristīne ar Dūdu devās viņu apciemot. Liepājā Dūdai pēkšņi sākās caureja, vemšana, paaugstinājās temperatūra, viņa neko neēda un nedzēra. Meitenes meklēja palīdzību pie vietējās veterinārārstes. Dzīvnieka organisms jau bija atūdeņojies. Dūdu pieslēdza sistēmai, un viņai uzreiz palika labāk. Ārste nomierināja, ka sunim ir aknu iekaisums, bet tā nav mirstamā vaina, ieteica speciālo diētu. Rīgā Dūda ātri atveseļojās un kā īsta mamma uzņēmās rūpes par Čipu - mazgāja un bužināja viņu. Kristīne rāda uzņemto video - Dūda paņēmusi mutē Čipa mazo galviņu, kaķēns kož sunītei lūpās, laiza viņas degunu, Dūda Čipam pucē ausi, abi riņķo pa istabu. Jūtams, ka dzīvnieki zina, cik tālu drīkst iet savās rotaļās. Kad robeža pārkāpta, tad spalvas pa gaisu. Taču sadusmojušies viņi atkal ātri salabst.
Draudzīga saime
Kristīne mīl suņus, viņa ir Dūdas saimniece, bet Anastasija priekšroku dod kaķiem. Viņas mīlulis ir jestrais Čips, taču būtībā šī ir draudzīga ģimenīte. No iepriekšējās dzīvesvietas meitenēm nācās aiziet, jo saimniecei nepatika mājdzīvnieki. Jau pusgadu Kristīne un Anastasija ar saviem zvēriņiem dzīvo Laboratorijas ielā. Dzīvokli nācās pašām izremontēt, un te noderēja Anastasijas specialitāte - viņa ir iekšējo apdares darbu meistare. Netālu atrodas Grīziņkalns, kur Dūda var no sirds izskraidīties. Meitenēm patīk savrupais Rīgas stūrītis, klusās un vasarā zaļo koku ieskautās ieliņas, no šejienes līdz pilsētas centram kājām var aiziet divdesmit minūtēs. Dzīvnieki, protams, prasa rūpes, taču Kristīne saka: «Dūda un Čips pārvērtuši mūsu dzīvi, regulē dienas režīmu, disciplinē mūs. Tagad daudz staigājam. Ar Dūdu visur, kur var, ejam kopā. Viņa cilvēkiem ļoti patīk, jo ir klusa un pieklājīga. Savukārt Čips savas dāmas vienmēr nepacietīgi gaida mājās.»