Pagājušā gadsimta nogalē amerikāņu žurnāls Time atzina Einšteinu par XX gadsimta izcilāko cilvēku. Kā secina bijušais Time redaktors Valters Izaksons, gadu gaitā Einšteins ir kļuvis par sinonīmu vārdam «ģēnijs». V. Izaksons sarakstījis grāmatu Einšteins. Viņa dzīve un Visums, kas vēsta par dižā zinātnieka atklājumiem un viņa privātās dzīves aizkulisēm. Grāmatu latviešu valodā izdevis apgāds Dienas grāmata.
Teorētiķis, ne praktiķis
V. Izaksonam izdevies piekļūt jauniem dokumentiem, kas palīdz labāk izprast Einšteina dzīves ceļu no bērnības Vācijā līdz slavas gadiem Šveicē un mūža nogalei Amerikā. Grāmata atspēko vairākus mītus, piemēram, slinku skolēnu iecienīto stāstu, ka bērnībā pat Einšteinam bijušas problēmas ar matemātikas apgūšanu.
Bērnībā mazais Alberts bija labs skolnieks, lai gan viņam bija izteikta nepatika pret prūšu disciplīnu. Arī vēlāk Einšteina dumpinieka raksturs viņam izraisīja alerģiju pret militārismu, nacionālismu un jebkādām bara mentalitātes izpausmēm. «Muļķīga ticība autoritātei ir ļaunākais patiesības ienaidnieks,» uzskatīja Einšteins.
Einšteins pārāk neaizrāvās ar tradicionālo gudrību apgūšanu, jo uzskatīja, ka iztēle ir svarīgāka nekā zināšanas. Arī eksperimentālā fizika nebija viņa stiprā puse, jo jauneklis baidījies no laboratorijas ierīcēm. Viņa bažām bija savs pamats, jo studiju gados Einšteins izraisīja sprādzienu laboratorijā un nopietni savainoja roku. Šis negadījums stiprināja viņa pārliecību, ka jāpievēršas teorētiķa, nevis praktiķa karjerai.
Biogrāfijā interesanti aprakstīti dažādi domas eksperimenti, ko Einšteins izperināja galvā, lai atrastu risinājumu sarežģītām fizikas problēmām. Viņa metodes gan nebija pa prātam mācībspēkiem, tādēļ pēc studiju beigšanas Einšteinam ilgu laiku neizdevās iegūt kāroto pasniedzēja vietu kādā no Eiropas augstskolām. Taču neveiksme tikai nāca par labu viņa zinātnieka karjerai. Ja viņš būtu kļuvis par profesoru, Einšteinam nāktos piemēroties akadēmiskās vides prasībām, kas nebija labvēlīgas pret jaunradi un oriģinalitāti. Tā vietā Einšteins dabūja darbu Šveices patentu birojā, kur nostiprināja kritisko domāšanu un brīvajā laikā varēja pievērsties saviem pētījumiem.
Zinātnes superzvaigzne
«Šobrīd fizikā nekas nav atklājams. Atliek vienīgi arvien precīzāki un precīzāki mērījumi,» 1900. gadā britu zinātnieku sanāksmē paziņojis lords Kelvins. Taču patiesībā tieši fizika vairāk nekā jebkura cita zinātne tolaik bija milzīga apvērsuma priekšā. Un galvenais revolucionārs bija nevienam nezināmais jauneklis, kurš klusībā vadīja savas dienas Bernes Patentu birojā. 1905. gads kļuva par annus mirabilis (brīnumaino gadu), jo 26 gadus vecais Einšteins īsā laikā publicēja vairākus darbus, kas tiek uzskatīti par mūsdienu fizikas pamatu. E=mc2 (enerģija ir vienāda ar masu reiz gaismas ātrumu kvadrātā): šī formula kļuva par slavenāko vienādojumu fizikā. V. Izaksons grāmatā centies pēc iespējas saprotamāk izskaidrot speciālo un vispārējo relativitātes teoriju, lai tās būtu saprotamas arī tiem, kam vidusskolas laikā fizika sagādāja zobu sāpēm līdzvērtīgas ciešanas.
Pēc savu atklājumu publicēšanas un pierādīšanas Einšteins kļuva par zinātnes superzvaigzni. Vienīgie, kam tas nebija pa prātam, bija antisemīti un nacisti, jo viņiem šķita, ka Einšteina teorija ir izteikti «ebrejiska», bez cieņas pret vācu kārtību. Einšteins līdz nacistu nākšanai pie varas bija pārliecināts pacifists, tomēr vēlāk mainīja savas domas un veicināja atombumbas izgudrošanu.
Mūža otrajā pusē Einšteinam vairs neizdevās veikt izcilus atklājumus. Savas neveiksmes Einšteins komentēja ar raksturīgo humoru: «Kaut kas patiesi jauns tiek izgudrots tikai jaunībā. Vēlāk cilvēks kļūst pieredzējušāks, slavenāks un cietpaurīgāks.» V. Izaksons secina, ka pat Einšteina kļūmes bija pievilcīgākas un sarežģītākas nekā sīkāku zinātnieku uzvaras.
Vientuļais ceļinieks
Privātajā dzīvē, kas grāmatā aprakstīta varbūt pat pārlieku smalki, Einšteins nebija nekāds eņģelis. Viņš aizgāja no sievas Milevas, lai apprecētos ar savu māsīcu Elzu. Vēlāk ielaidies ārlaulības sakaros, viņam bijusi dēka ar kādu padomju spiedzi. «Es tiešām esmu vientuļais ceļinieks un nekad neesmu ar visu sirdi piederējis savai zemei, mājām, draugiem vai pat tuvākajai ģimenei,» atzina Einšteins. Taču privātās dzīves neveiksmes nekādi neaizēno Einšteina sasniegumus, kas joprojām nosaka mūsu dzīvi. V. Izaksons secina, ka gadsimtu pēc viņa triumfa mēs vēl aizvien dzīvojam Einšteina Visumā, jo viņa atklājumu pēdas ir atrodamas daudzās mūsdienu tehnoloģijās, sākot no lāzeriem līdz pat šķiedru optikai.