_ Izvērstāko - dzejnieks Aivars Neibarts. Minēsim dažus punktus no viņa Taureņtautas manifesta.
«2. taurenis iraid bezgalīgs punkts, kurā sākas un beidzas viss visums un nevisuma visa pilnība un tukšums viss
4. virs everesta džomolungmas vēl virsnieks vaid torņkalns bet virs torņkalna tātad šāssaules augstākā kalna vēl iraid virsnieku virsnieks taureņkalns
13. taureņa debesīm iraid vien divas debespuses taureņa spārni duji kuri vaid vienkrāsaini daudzkrāsaini kā varavīksne kā dardedze kā dzervelce
14. pūķi eņģeļi fēniksi pterodaktiļi arhioptēriki heksametri un tā tālāk iraid vienīgi un bezgalīgi taureņu parodijas karikatūras bez jelkāda zemteksta un bez virsuzdevuma jelkāda
15. aivari arīdzan vaid tie paši vien taureņi tikai aivari savādāk saucas aivariem citādāks virsraksts
32. ronas izplēn op pop neib un citi laicīgi arti bet allažiņ mūžu mūžos gaismo pārlaicīgais tauriņarts»
Šīs pašas SestDienas minētajā dzejas lapā tautiešu oriģinālos sacerējumus mākslinieciskā spēka ziņā sita pušu (proti, radīja taureņus vēderā) vienīgais atdzejojums - Pētera Brūvera atdzejotais austriešu «sabrukuma un iznīcības» dzejnieka Georga Trākla sonets Sabrukums.
Pret vakaru, kad zvani mieru zvana,
Es raugos rimtā putnu lidojumā,
Tie izgaist rudens dzidrā debesjumā
Kā dīva svētceļnieku karavāna.
Pa ēnupilnu dārzu klīstu projām
Un ilgojos pēc viņu harmonijas.
Arvienu lēnāk, gausāk stundas mijas.
Es jūtu sevi gaisos aizlidojam.
Bet iztrūcina sabrukuma dvaka.
No kaila zara strazda raudas lejas.
Rūs vīnstīgas virs aizaugušas takas,
Kur zilgas astras klanās saltā vējā
Ap tumsas skautu, izdrupušu aku
Kā nomirušu bērnu riņķa deja.
Vairāki brīnišķīgi Amandas Aizpurietes (starp citu - arī Trākla atdzejotājas) dzejoļi atrodami 1993. gada 30. decembra SestDienā. Tai skaitā šis:
Beidzot ir gluži vienalga, ko domā par mani citi.
Dzīve ir pakļāvusies dziestošai asinsritei.
Nav vairs nozīmes apšaubīt plūdos un putekļos zūdošo ceļu,
Un labākie sarunu biedri izrādās gurdenie veļi.
Laime vai pagurums? abi robežojas ar mieru.
Svešos pirkstos man nozagtie gredzeni mierīgi ierūs.
Šajā pašā SestDienā mazliet cerīgāk uz veļu lietām, ieskaitot dzejnieku veļus, pavērās dramaturgs Gunārs Priede, atcerēdamies ēku, kurā visus padomju gadus mita radošās savienības ar Rakstnieku savienību priekšgalā: «Kur vēl lai mūsu pilsētā ārpus Vecrīgas spokotos, ja ne K. Barona ielā 12? Nams tam ir kā radīts gan ar savām pievilcīgi noslēpumainajām istabām, gan savu turpat 120 gadu garo vēsturi, pārpilnu visa kā. Ieklausieties, kā vakaru klusumā krakšķ kāpņu telpa... Jūs teiksiet, ka tā mēdz būt ar koka konstrukcijām, mainoties temperatūras režīmam un slodzēm, bet man nāk prātā Pfābi, kas pa tām kāpnēm staigāja piecdesmit gadu. Vai Benjamiņi, kas namu no viņiem nopirka un dzīvoja tur desmit gadu. Vai neskaitāmie pēckara laiku «radošie» no rakstniekiem, māksliniekiem un mūziķiem, kuru vairs nav mūsu vidū.
Kādreiz, personiskās dzīves apstākļiem sarežģoties, es tajā namā ne vien strādāju, bet arī pārnakšņoju. Nekad nebija sajūtas, ka esi viens. (..) Kādu nakti... jā, bija jau vēls, tālu pāri pusnaktij... es viens kavējos pustumšā zālē, pilnā galdu ar vēl nenovāktiem traukiem un ēdienu un dzērienu paliekām. Klusums pēc daudzu skaļu balsu murdoņas šķita īpaši dziļš, jo nupat kā bija aizgājuši Mirdzas Ķempes jubilejas viesi (pati viņa jau atdusējās Raiņa kapos). Pēkšņi... jā, pēkšņi!... ieskanējās sievietes soļi, spalgi atbalsodamies klusajā kamīntelpā. Es klausījos, durvīm pievērsies, un tajās parādījās... Cecīlija Dinere, pēc kaut kā aizmirsta atgriezusies. Mēs padalījāmies iespaidos par piemiņas brīdi kapos, par bagāto koncertu un sirsnīgo pasēdēšanu šajā zālē, un Cecīlija sacīja, ka viss bijis skaisti, taču apbēdinājusi doma, ka neredz Mirdza... «Vai jūs, Cecīlij, par to esat tik pārliecināta?» es klusi jautāju. Viņas acis iepletās. «Vai tad jūs uzskatāt, ka...» «Jā,» es atbildēju, bet nu satrūkos arī pats. Tik spilgta pēkšņi bija aizgājējas nepārprotamās klātesamības izjūta zāles pustumsā.»