Programma nosaukta _New York Jazz_ un taps dzirdama Dailes teātrī 31. martā plkst. 19. Ritma grupā muzicēs arī jaunais amerikāņu kontrabasists Mets Aronofs, kurš pirms pāris gadiem iekļāvies _New York Voices_ pavadošajā instrumentālajā trio.
Atkārtoties - neinteresanti
Kā izstāsta P. Eldridžs, sarunas par iespējamu kopīgu projektu sāktas apmēram pirms pusgada. Viss norunāts, kad janvārī Ņujorkā džeza klubā aci pret aci sastapies ar Framest līderi Jāni Ķirsi un viņa tēvu Latvijas koncertu vadītāju Guntaru Ķirsi. «Labi pazīstu un saprotu vokālās grupas, tāpēc man patīk ar tām strādāt un koncertēt. Mums ar Framest ir daudz kopīga: mēs visi gan dziedam, gan paši veidojam aranžējumus, grupā ir dažādi talanti,» viesis pastāsta, atminoties, ka reiz še ar New York Voices jau uzstājies džeza festivālā. Šīs esot ļoti aizņemtas, taču patīkamas dienas Rīgā.
New York Voices pirms diviem gadiem atzīmēja 20 gadu jubileju. Kā viņi atrada cits citu un kā meklēja savu vietu līdzās tolaik jau ļoti slavenajām grupām Manhattan Transfer un Swingle Singers. «Līdzīgi kā Framest jaunieši, sadziedājāmies, mācoties vienā mūzikas skolā. Sākumā dziedājām jau gatavus aranžējumus, taču drīz sapratām, ka vēlamies paši savus. Divdesmit gados mūsu virziens, protams, ir attīstījies un mainījies, jo visu laiku meklējam ko jaunu. Atkārtoties būtu neinteresanti mums pašiem un garlaikotu klausītājus, jo nebūtu pārsteiguma. Negribētos kļūt par iepriekš paredzamu standartu,» tā P. Eldridžs. New York Voices radošā seja ir aktīvi mainījusies, lai gan visā grupas pastāvēšanas laikā tajā ir nomainījusies tikai viena dziedātāja. «Mēs vēl tagad jokojam, ka Lorena O'Kennena, kura 1992. gadā nomainīja savu priekšgājēju, ir mūsu grupas «bērns», jo te dzied tikai 17 gadus,» viesis smejas.
«Vokālais džezs var būt arī vienkārši melodisks, maigs, patīkams - smooth. Mēs tiecamies uz enerģētiskāku muzicēšanu, gribas vairāk spēka!» viņš raksturo New York Voices, kas atšķirībā no principiālajām a cappella grupām muzicē kopā ar instrumentālu trio. «Tā kā esam četri, būtu sarežģīti dziedāt tikai a cappella: harmoniju krāšņumam vajag vairāk balsu.»
Mūziklā - par Klimtu
Mūžam stilīgais - tā Pīteru Eldridžu, kuram līdz ar skaistu balsi piemīt vesela buķete mūziķa talantu, dēvē portāls Jazz Times. «Viņš pieder tai melodiski dzejiskajai tradīcijai, ko pārstāv tādas nu jau apklusušas balsis kā Stīvijs Vonders, Pols Saimons, Džonija, Mičela, Van Morisons un rokgrupa Steely Dan: šie dziesminieki rada pielīpošas, skaistas melodijas ar dziļi saturīgiem tekstiem, kas vienlaikus ir gan universāli, gan personiski,» tā savukārt allmusicguide.com. Šīs īpašības viņam lieti noderējušas, rakstot mūziklu par austriešu gleznotāja Gustava Klimta mākslu, dzīvi un mīlestību. Mūzikls esot gandrīz jau pabeigts.
«No visa, ko mūzikā daru, man visvairāk patīk komponēt. Tāpēc ar lielu sajūsmu ķēros klāt, lai gan nekad iepriekš nebiju komponējis mūziklu. Tas ir interesants un ļoti specifisks process. Pavisam kas cits, nekā komponēt atsevišķas dziesmas, jo jāveido dramaturģija.» Rakstot Eldridžs daudz domājis par Klimta gleznoto Adeli - sava veida Austrijas Monu Lizu, kuras portretu redz Ņujorkas Neue mākslas galerijā. Tajā var atpazīt Emīliju, Gustava Klimta mūzu un iemīļoto. Tikai pēc daudziem gadiem kļuvis zināms, ka slavenajā gleznā Skūpsts ar viņu kopā redzams pats mākslinieks. «Bet par viņu attiecībām ir daudz spekulāciju,» viesis nosaka. Viņu vienmēr vilinot iespēja pamēģināt ko jaunu. Ar prieku viņš atceras sadarbību ar Ķelnes bigbendu, kopā ierakstot albumu. Pēdējos gados viņš arvien vairāk sajūsminās par brazīliešu mūziku. «Bijām turnejā ar brazīliešu komponistu un dziedātāju Ivanu Linsu, kurš šodien ir kā Karlo Džobims! Pilnīgi neticami skaistas melodijas. Mēs ceļojām ar viņa ansambli. Tas bija brīnišķīgs piedzīvojums, neparasta ritmu un harmoniju bagātība. Man patīk iedziļināties citos mūzikas noteikumos, lai uz šī pamata varētu atļauties muzicēšanas brīvību.»
Vilkme uz džezu
Pīters Eldridžs audzis muzikālā ģimenē. «Mani vecāki nebija profesionāli mūziķi, taču ģimenē muzicējām visi. Es biju jaunākais bērns, vienmēr dzirdēju, kā muzicēja vecāki, brālis un māsa. Mūzika mūs nozīmīgi saistīja kopā.» Brāli un māsu vairāk interesējusi popmūzika, un arī Pīters sākumā bijis pop kid. Taču tīņa gados koledžā atklājis sev džezu, kas bija «harmoniski un ritmiski daudz intensīvāks par popmūziku. Sapratu, ka tas ir virziens, kādā vēlos muzicēt.»