Dievu asinis pār kukurūzu
«Apsveicami, ka latviešu mūzikas lielkoncerti turpina notikt un es tur esmu ticis iekšā. Ko tādu pat nebiju gaidījis! Man tas bija liels pozitīvs pārsteigums,» priecājas 27 gadus vecais Rihards Zaļupe, kurš vēl tikai pirms dažiem gadiem pārsteidza citus un pats sevi, nopirkdams personīgo marimbu, kredītu maksājot šobaltdien.
Ko nozīmē jaundarba dīvainais nosaukums? «Kecalkoatls (quetzal čūska) ir viens no lielākajiem Senās Mesoamerikas dieviem, kuru attēlo kā čūskas un putna sintēzi,» iedvesma smelta senās leģendās. Kecals bijis svēts putns ar ļoti skaistām spalvām, kuras izmantoja augstmaņu un rituāla tērpu izgreznošanai. Saskaņā ar leģendu valdīšanas aizgādnim Kecalkoatlam bija vairākas inkarnācijas. Svarīgākā no tām - Dievs Radītājs. Kā vēsta acteku un maiju leģendas, Ceturtā Saules laikmeta beigšanos izraisīja lielie plūdi. Pēc tam Kecalkoatls kopā ar brāli, kara dievu Teskatlipoku izveidoja debesis un radīja pasauli. Taču nebija iedzīvotāju. Tad Kecalkoatls pazemē paņēmis mirušo cilvēku kaulus, izsējis tos uz zemes kā kukurūzas graudus un aplējis ar dievu asinīm, šādi radot pašreizējo cilvēku paaudzi.
R. Zaļupe stāsta, ka pērnpavasar E. Saksons, pie kura izstudējis Mūzikas akadēmijā un maģistrantūrā, ierosinājis uzrakstīt kaut ko neparastu timpāniem un orķestrim. Tā radusies doma par desmit timpāniem. «Sākumā Saksons to izmeta kā joku. Bet es to īstenoju,» ar Rihardu jokot ir bīstami. Izaicinājums bijis liels, jo «pasaulē ir redzēts viss kaut kas, tomēr ne tāda aina, ka 10 timpānus spēlē viens cilvēks».
Starp citu, arī paša autora intensīvās un daudzpusīgās radošās aktivitātes teju rada ilūziju, ka Latvijas mūzikas apritē darbojas nevis viens, bet vairāki Rihardi Zaļupes. Paralēli darbam Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī, kur strādā jau piekto sezonu, mūziķis bieži redzams arī citos orķestros, dažādos ansambļos spēlē kamermūziku, bieži uzstājas solo, virtuozi un izjusti spēlēdams marimbu. Meklējot jaunas izteiksmības iespējas mūzikā, viņš kopā ar brāļiem Petrauskiem (pianistu Raimondu un saksofonistu Oskaru) izveidojis Xylem trio: nesen klajā laists Gijas Kančeli kinomūzikas albums, kurā atrasts jauns skatījums uz ievērojamā gruzīnu komponista kinomūziku. Pašam komponistam tā paticis, ka viņš uzaicinājis Xylem koncertēt Tbilisi, kurp viņi aprīlī arī dosies.
Bez grūtsirdīgām nopūtām
Rihards ar šarmantu vieglumu iekļaujas vieglās un klubu mūzikas projektos: sadarbojas ar grupu Otra puse, ar Raimondu Paulu, Zani Dombrovsku, spēlēs Lindas Leen koncertā Arēnā Rīga 14. februārī.
«Man patīk dažādība, tā dzīvi padara krāšņu. Turklāt: jo vairāk stilos orientējies, jo lielākas ir tavas priekšrocības. Kančeli melodijas sajaucām kopā ar house mūziku, un viņš to pieņēma!» tā Zaļupe, kurš pēdējā laikā arvien vairāk sliecas komponēšanas virzienā. «Kompozīcija ir liela manas dzīves sastāvdaļa nu jau gandrīz 10 gadus. Sākumā rakstīju kā autodidakts, bet šogad jau beigšu maģistrantūru pie Jura Karlsona.» Zaļupe ir izvirzīts arī Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvai četrās nominācijās. Ar šādu balvu jau tika novērtēts viņa pirmais autordisks Marimba Dance (2008).
«Man patīk rakstīt ritmisku mūziku. No ritma nevar aizbēgt, un negribas, lai gan man patīk arī mūzika bez ritma,» Rihards atzīstas. Latviskais? «Tas ir iekšā tāpat, taču nedomāju, ka tagad mums visiem ir jāmetas tikai uz latviskumu, kas bieži beidzas ar nopūtu intonācijām. Mani tas neuzrunā. Es gribu rakstīt enerģiskāku mūziku. Mēģinu ielikt mūzikā visu, ko jūtu un gribu, nevis cenšos obligāti komponēt latviskā garā.»