Aktrise tikko pārcēlusies no vasaras mājas Garciemā uz Rīgu, bet nupat viņa nākot no masāžas, jo par sevi liek manīt mugura. «Līdz 70 gadiem nezināju, kas ir dakteris. Teātrī visiem bija veselības polises, bet es nezināju, ko ar to darīt. Tagad saprotu, kāpēc cilvēki vēlē labu veselību. Kad Alfrēds Jaunušans vaidēja par ātri ejošiem gadiem, allaž spirinājos pretī, ka katram vecumam savs skaistums! Trakākais, ka nejūtos veca, joprojām domāju, ka tas uz mani neattiecas. Esmu piedzimusi ar enerģiju, ka varētu kalnus gāzt. Mēģinu iet pa dzīvi ar smaidu. Gribētu, protams, būt jauna, bet noteikti ar savu smadzeni!»
Pārdeva šņabi liftā
Inta stāsta par vienu no saviem mundruma avotiem: «Katru rītu internetā man ir vēstule no drauga Tonija. Viņš dzīvo Šveicē. Esmu tik ļoti pieradusi pie uzmundrinājuma teikumiem katrā vēstulītē. Tūdaļ arī rakstu atbildi. Visas vēstules esmu saglabājusi - interesanta lasāmviela.» Ar Toniju Inta iepazinusies Šveicē 1977. gadā: «Mēs, padomju tūristi, nokļuvuši aiz dzelzs priekškara, naudas nav tikpat kā nemaz. Viesnīcā mēģināju kādam vīrietim liftā pārdot šņabja pudeli. Tā iepazinos ar Toniju, tas bija mans liktenis.» Sākumā, kad Tonijs viņai zvanījis uz Rīgu, Inta angļu valodu vēl slikti zinājusi, sēdējusi pie telefona, ar vārdnīcām apkrāvusies. Neatkarīgajā Latvijā draugs bieži atbrauc uz Rīgu, viņš ļoti patīkot aktrises ģimenei. Inta pati un kopā ar mazmeitu Dagni ciemojusies pie Tonija Šveicē. Aktrises acīs iedzirkstas šķelmīgas uguntiņas: «Man patīk Šveices daba. Tonija dzimtajā pusē uz ceļa norādēm rakstīts Sudtirol ar diviem punktiņiem uz «u», kas nozīmē Dienvidtirole, bet es jau izlasu pa savam - Sūdtirole!» Kopā ar Toniju Inta piepildījusi savu lielāko sapni. Abi kopā daudz ceļojuši, šovasar bijuši Igaunijā un Somijā, pērn apceļojuši Itālijas dienvidus, Horvātiju, Austriju.
Inta Eiropu līdz šim pazinusi mazāk, jo aktrises gaitas ar monoizrādēm vedušas uz Austrāliju, pie tautiešiem Amerikā. Atkal liktenis - no Dvīņu torņa Ņujorkā aktrise raudzījusies uz pasauli dienu pirms tā sagraušanas, bet pirms tam nolikusi svecīti kādā baznīcā: «Esmu luterticīga, bet noteiktai draudzei nepiederu. Man vairāk patīk aiziet uz Torņakalna baznīcu, kad tur mazāk cilvēku. Es sargāju savu enerģiju, man nepatīk drūzma. Teātrī cita lieta, jo no zāles vienmēr nāk pozitīva enerģija.»
Vai nav radusies vēlēšanās pārcelties uz dzīvi pie drauga? To gan ne! «Šveice ir skaista un pārticīga zeme, tik daudz vecu cilvēku neesmu redzējusi nevienā pasaules malā. Pensionāriem tur cita dzīve. Viņi dzīvo kā skaistā čaulā, ne par ko ārpus savas mājas īpaši neinteresējas. Man tur pēc 10 dienām paliek grūti. Meita Marika sākumā neticēja, kad aizbrauca, tad piekrita. Franči saka: ja tev acīs deg ilgas pēc brīnuma, esi jauns. Es katru dienu gaidu brīnumu.»
Sibīrijas tomāti nepievīla
Jau pirms astoņiem gadiem aktrise no sava trīsistabu dzīvokļa klusajā Elizabetes ielā pārcēlusies uz vienistabas dzīvokli Pārdaugavā, Staraja Rusas ielā. Priecājas, ka pārceļoties varējusi atbrīvoties no liekās mantības. Atdevusi grāmatas, lustras. Smej, tagad atkal apaugot ar mantām, bet visiem iesaka praksē pārbaudītu metodi: «Katru gadu ķīniešu jaunajā gadā jāsakrāmē melns plastmasas maiss ar 27 nevajadzīgām lietām, jāpārsien ar sarkanu bantīti un jāizmet miskastē. Es ticu tādām lietām, un zini - strādā!» Jaunā dzīvesvieta jau esot pierasta, arī līdz teātrim var kājām aiziet, bet tā vien šķiet, ka Daugava šķir no vecās dzīves.
Vasaras aktrise ar meitu un mazmeitu pavada Garciema mājā, kuru 70. gados cēla kopā ar dzīvesbiedru režisoru Jūliju Bebrišu. Tagad māja daudzkārt pārbūvēta. Intai tur ļoti patīk, jo līdz jūrai varot aiziet peldkostīmā: «Apgādāju ģimeni ar salātiem, pupiņām, gurķiem, bet šogad pirmo reizi izaudzēju tomātus. Pavasarī tirgū bija tikai Sibīrijas tomātu stādi. Labi, paņēmu. Kaimiņiem tomāti nomelnēja, bet mani sibīrieši izauga lieli un garšīgi.» Aktrisei patīk šiverēties pa virtuvi, gatavot pēc jaunām receptēm, kad savējie novērtē: «Kad esmu viena, ēdu primitīvi, jo žēl tērēt laiku gatavošanai. Ļoti garšo avokado, zivis, bet ne acu galā nevaru ciest piena dārzeņu zupas. Kad nāk liekais svars virsū, mans padoms - turēt ledusskapi tukšu, tad nebūs ik pa brīdim jānašķojas!»
Joprojām teātrim piederīga
Jau kuro gadu Intra Tirole ir Nacionālā teātra ārštata aktrise, un viņa joprojām ir teātrim piederīga. Tajā rit aktrises 52. darba sezona, Inta spēlē monoizrādē Šampinjonu derība un izrādēs Garās dienas ceļš uz nakti un Kapusvētku PR. Pavasarī viņa gaida jaunu lomu, par kuru vēl negrib izteikties. Inta priecājas, ka teātrī valda labs noskaņojums, kaut reizēm šķiet, ka pēc remonta kaut kas no bijušā zudis. Varbūt tā bija gadiem it visā iesēdējusies īpašā smarža?
Dzīvoklī aktrisei glabājas vecās skatuves dēļa gabaliņš. Inta Tirole aiziet uz nodošanas izrādēm, labprāt tiekas ar draudzenēm, izrunājas pa telefonu ar savu cilvēku - aktrisi Rasmu Garni. Intai gan nepiemīt daudzu aktrišu izcilā adīšanas māka: «Protu tikai šallīti noadīt - labiski, kreiliski.» Inta priecājas, ka šajā pasaulē visu mūžu viņa ir kopā ar māsu Antru Torgāni. Inta saka - neesot vērts skatīties atpakaļ. Jābrīnās par visu, arī par varavīksni debesīs.