Un tad drēgnos rudens vakaros kā zirnekļa tīklā sapinusies muša jundās augšā pagātnē pieļautās kļūdas, neveiksmīgi dzīves problēmu risinājumi, asi pagriezieni, kuros nav godam noturētas kantes. Sak, viss varēja būt citādi, ja vien...
Skarbais stāsts nr. 1
«Nevis mēģināt radīt vairāk enerģijas, ko jūs varētu lietot, bet gan - ļaut aiziet tām lietām, kurām jūs veltīgi tērējat savu enerģiju,» teikts Akaši hronikās. Tas gan nemaz nav tik viegli, kā sākumā šķiet, man saka Alma (76) no Latgales laukiem, uz kurieni bijusi spiesta savulaik pārcelties jaunā vīra dēļ.
Viņas pirmais vīrs bijis bezgala plencis. Mājās naudu nav nesis, nedz arī īsti strādājis. Tāds nošņurcis vīriņš - lai viņam vieglas smiltis -, kurš nožēlojamām acīm, bez pašapziņas un mērķa ik rītu Almai diedelējis pa kapeikām aliņam. No draudzenēm jau bijis kauns - Alma smuka, jauna sieviete, strādā labā darbā, bet vīrietis blakus - norakstāms. Reiz Alma tomēr izmetusi šo pa durvīm laukā uz visiem laikiem. Iepriekš viņa mocījusies, tērēdama savu enerģiju un līdzjūtībā nespēdama pieņemt šo lēmumu n-tos gadus, turpretim tobrīd nav pagājis ne gads, kad Alma satikusi Viņu - īstu skaistuli, tiesa, skarbu un valdonīgu, bet viņš rādījies uzticams tālākās dzīves kompanjons, lai pieņemtu otru nopietnāko lēmumu savā dzīvē. Sagājuši kopā, un tad tikai sācies. Izrādās, zupa ne tā izvārīta, vakar zem gultas pamestās zeķes nav atrodamas - blaukš, sieviņ, še tev pa galvu... Un vispār - dzīve Rīgā neesot nekāda īstā, jādodas prom uz laukiem. Iespējami - tālākiem.
Alma jau mācīta, respektīvi, iebaidīta, labāk kungam pretī nerunāt. Un ko tur vairs runāt - bērni izauguši, savā dzīvē, varbūt lauku atmosfēra patiesi ko mainīs. Alma tikusi pielabināta pārdot savu dzīvoklīti, lai varētu iegādāties apsūnojušu būdeli ar cauru jumtu dziļi Latgales pierobežā. Sākums jau rādījies cerīgs - kopuši dārzu, atjaunojuši jumtu un pat mazo kūtiņu, kur ielaist vistas. Reizēm Almai vasaras rītos pat šķitis, ka beidzot vecumdienas varētu rādīties mierīgas un skaidrās krāsās kā varavīksne. Bet kas to deva - nāca ziema, un kungs atkal krita neapmierinātībā. Viņš sabruka strauji, jo Latgales kandžu Rīgas puisis nebija trenējies tērēt. Kādā spalgā ziemas rītā Alma palika viena. Tikai lielās kupenas aiz loga liecināja, ka iepriekšējā dienā plosījies putenis, gluži kā tas bija plosījies pa Almas dzīvi, padarot neizbrienamu ceļu tikt laukā no lietām, kurām veltīgi tērēta enerģija.
Smeldzīgais stāsts nr. 2.
«Jaunībā man bija daudz kavalieru. Es jau arī biju smuka, izglītota, ar labām manierēm. Tikai nepratu izvēlēties īstos puišus,» atzīstas Anna (64). Anniņai reiz trāpījusies visai kutelīga situācija. Divi pielūdzēji uzreiz. «Viens ļoti smukiņš, mīlīgs un maigs. Otrs gudrs. Lauzīju galvu, kuru pareizāk būtu ņemt,» ar smīnu izstāsta seniore. Lēmusi, ka ar smukumu neko daudz iesākt nevar un jāņem tas gudrais, lai gan pie sirds tomēr ne gluži viņš. Bet Anna nav nekāda lauku skuķe, uz Miķeļiem neparakstīsies.
Apprecējusies ar gudro. Piedzimusi meitiņa. «Pēc trim gadiem gudrais jau bija prom! Kaķi skrāpēja sirdi, bet centos būt stipra, palikusi viena ar meitu uz rokām. Kad sapratu, ka alimentus man nesagaidīt, sirdij uzliku metāla vāciņu un ar skrūvspīlēm nostiprināju. Tikai šad tad nāca prātā, kur gan tagad tas pirmais, tas smukais un labestīgais?» Alma tagad lepna, ka meita ir gan skaista, gan gudra. Bet uz vecumdienām Anniņa satikusi sev citu - viņš nav bijis nekas īpašs - ne dikti gudrs un pat ne smuks. «Bet tāds īsts draugs, sirdscilvēks, ar kuru kopā bija patiesi labi, ar kuru var dzīvi izrunāt krustu šķērsu, savas sajūtas skaidrojot bez taisnošanās. Starp mums valdīja uzticēšanās,» pa asarai birstot, par nesen viņsaulē aizgājušo dzīvesdraugu teic Anna. Viņa domā, ka tas esot pats galvenais - uz šīs pasaules satikt kādu, kurš saprot un uzklausa. Pareizo izvēli.
Pateicības stāsts nr. 3
«Kādu mūžu Laima lika...» tautasdziesmu citē Vija (75). Viņai sāpīgie dzīves mirkļi šķituši kā mūžība, tomēr patiesībā bijuši tikai sīks puteklis, kuru lietus ar laiku izšķīdina kā cukuru tējas traukā. Paliek tikai mācība, kuru nodot nākamajai paaudzei. «Ja ieklausās,» piebilst Vija.
Viņai brīži, ko nožēlojusi, esot saistīti ar savu māmuļu, kuru Vija ļoti, ļoti mīlējusi. «Kā neviens cits mūsu kuplajā ģimenē,» skumji nosaka seniore. Pēckara gadi bijuši grūti. Darba daudz, tēvs ar māti smagi strādājuši gan kolhozā, gan savā lielajā piemājas saimniecībā. Bērni paši skolojušies kā prazdami. Viens ticis augstāk, cits turpat kolhozā palicis. Vija ieguvusi divas augstākās izglītības, paralēli strādājusi, māmuļu apciemot sanācis reti.
To visvairāk nožēlo - kaut būtu atradusi vairāk brīžu, kurus pavadīt lauku mājās, vakaros dzerot tēju vai siltu pienu un pie loga sarunājoties. Klausoties atmiņu stāstus par dzimtu, par karu, par kaimiņiem. Stāstus, kas tagad būtu stāstāmi mazbērniem.