Kāpēc tā, varētu jautāt ne tikai skolēni šajā izrādē - stundā par Aleksandra Čaka dzeju, bet daudzi jaunāka gadagājuma skatītāji. Vienas atbildes, visticamāk, nav, tomēr daži atslēgas vārdi, ko Lūriņš pārnesis uz jauno izrādi, domāju, ir līdzvērtīgi atbildei - pirmskara Rīga kā neizdzīvots sapnis par Latviju, mīlestība kā dzejniekam nepiepildāmas un tāpēc jo kaislākas ilgas, noslēpums, kas šķir mākslas darbu no tā radītāja. Un brīvība - savā zemē, jūtās un mākslā.
Reps - dzeja
Rēķinoties ar faktu, ka Valdim Lūriņam Pētersona izrāde nav leģenda, bet viņa paša pieredze, šķiet apbrīnojami un cienījami, ka izrādei izdevies dot savu elpu, nevis reflektēt par piedzīvoto. Lūriņa mērķis, veidojot dramatizējumu, ir ļoti konkrēts - runāt ar jauniem cilvēkiem. Pastāstīt tiem, kuri nezina neko vairāk kā tikai Čaka vārdu un Miglā asaro logs, to, kas bija Čaks, kas - pirmskara Rīga, kas Latvijai liktenīgie XX gadsimta 40. gadi, kāpēc brīvība ir tāds jēdziens, kas svēts par to karojušajiem, un kāpēc Čaks ir savējais, nevis vārds mācību grāmatā. Šim mērķim režisors izvēlējies atbilstošu valodu - pirmkārt, izrādi balstījis uz Liepājas teātra jaunajiem aktieriem (no 16 cilvēku ansambļa divas trešdaļas ir jauno), otrkārt, izmantojis daudz Imanta Kalniņa mūzikas motīvu izrādes sākuma daļā, kā arī aktīvu Agra Daņiļeviča kustību partitūru, lai ierautu gan aktierus, gan skatītājus dzejas ritmā un nosacītajā poētiskā teātra izteiksmē, treškārt, pamanījies pārvērst repā izrādes 2. daļas ievadu, izpelnoties ovācijas no tās auditorijas daļas, kam reps ir «dzeja», kas aizskar dvēseles stīgas, tādējādi iezīmējot, ka katram laikam sava «proletariāta» dzeja un savs Čaks, kurš tak uzrunāja tieši pilsētas čaļus, ormaņus un krogus meičas.
Mēģina izglītot publiku
Izrādes saturu Valdis Lūriņš papildina ar tēmu par paša Čaka dzīvi, īpaši pēdējiem dzīves gadiem. Šim nolūkam izmantoti pārmēru izvērsti Čakam tuvās literātes un tulkotājas Mildas Grīnfeldes atmiņu fragmenti, radot estētisku iekritienu 2. daļas kompozīcijā, kur dzejas teātris pārvēršas dokumentālajā. Toties, izvēloties runāt par mākslinieka dzīvi, Lūriņš otrreiz izspēlē to pašu motīvu, ko Čaks savā poēmā Spēlē, Spēlmani!, - mākslinieks un viņa radītais mākslas darbs ir saistīti ārēji trauslām, nemanāmām saitēm. Ne bez pamata ir mākslinieka diskomforts, ka mākslas darbs, laists pasaulē, dzīvo neatkarīgu dzīvi, bet patiesībā mākslinieks nespēj būt šķirts no sava darba - saites, kas viņu sien pie teksta (melodijas, gleznas), nereti ir ciešākas nekā tās, kas saista ar cilvēkiem (dziļi šai tēmā ietiekušies arī nesen iznākušās grāmatas Čaks autori Valdis Rūmnieks un Andrejs Migla), tikai māksliniekam lemta daudz sīkāka dzīve un daudz parastāka nāve nekā viņa mākslas darbam. Kā tas acīmredzami noticis arī ar Aleksandru Čaku, tāpēc Anitas Kvālas emocionāli pasniegtais Grīnfeldes stāsts par Čaka sabrukumu padomju varas priekšā atstāj daudz bālāku iespaidu nekā spēcīgais 1. daļas fināls ar skatu no poēmas Spēlē, Spēlmani!, kur Everitas Pjatas Meitu krogā aizrauj Viktora Ellera Spēlmaņa alias Čaka spēle. Meitā pamostas kaisle, ko viņa cenšas «nodejot nost», bet ne vairs kopā ar savu Līgavaini, un zēniski trauslais Rolanda Beķera Līgavainis pārtop aizskartā vīrā, kas paceļ metienam nazi... Neba Anita Kvāla pie vainas vai Valda Lūriņa vēlme izglītot publiku par dzejnieka dzīvi - vienkārši mākslas rašanās brīnums (arī šīs ainas, ne tikai dzejas) kulminācijas brīdī ir pārāks par vistraģiskāko dzīvesstāstu, pat ja tas pieder Čakam.
Dzeja nervu galos
Pie mākslinieciskiem sasniegumiem gribētos minēt arī režisora sadarbību ar teātra jauniešiem - attēlot Čaka sašķelto personību izrādes programmiņā gan vienlīdzīgi iedalīts četriem jaunajiem aktieriem, tomēr par izrādes centru kļuvis Kaspara Kārkliņa Čaks - un nevis gludi skūtās galvasvirsas, bet dzejas izjūtas dēļ. Tieši viņš visprecīzāk sajutis dzeju, to, kas dzeja i1r dzejniekam - liktenis, spēle, brīnums. Viņa Čaks nosaka «es visā noskatos no malas», ar to domādams arī dzīvi un mīlestību, un viņa Čakam dzeja ir kaut kur nervu galos un acu skatienā, kad viņš klusē. Dzejas pulss ir briesmīgs, tikai mūsu priekšstatos mīt sapņotājs ar puķi pie cepures. Un Kārkliņa Čaks savas trakās acis atdod - Meitai, Spēlmaņa spēlei un Armanda Kaušeļa Streļķim. Arī tam. Mūžības skarto dzejas jaunajā izrādē šķiet mazāk nekā Pētersona leģendā, kaut tolaik tā bija aizliegta, bet gana arī ar tik daudz - kara laika varonībai vajadzīga kara laika pieredze, brīvība un miers izlaiž un iemidzina izpratni par brīvību un mieru, un šī dzeja, lai cik savādi, izskan vissvešāk. Arī par to jādomā, klausoties Čaka strēlnieku motīvos.
Tomēr izrādes jaudu veido ne tikai dzeja un vārda enerģētika, šoreiz Lūriņš drošiem burtiem rakstījis telpā - kopā ar horeogrāfu Agri Daņiļeviču, scenogrāfu Aigaru Ozoliņu un kostīmmākslinieci Renāti Bāliņu radītas vairākas mizanscēnas, kurās uzburta suverēna dzejas pasaule, īpaši jau pieminētais kroga skats, kurā slīpā platforma pārvēršas teju stāvā sienā, pa kuru kaisle uztriec Līgavaini augšā balansēt uz bezdibeņa malas, bet tur priekšā jau atkal ir Viņa (Meitas iekšējo uguni jeb varbūt iedvesmu izdejo Ilze Jura), arī stabā kāpšana Umurkumurā vai satikšanās ar Andas Albužes Prusaku karalieni un Leona Leščinska Kungu, Čaka guldīšana kapā un augšāmcelšanās. Miglā asaro logs ironiskā kroga versijā un nopietni izrādes nobeigumā. Dzeja, kurai mūžīgumu piešķir arī tās materializācija izrādes formā, kam tu vari būt par liecinieku. Gan kā aktieris, gan kā skatītājs.