.. Mirdza atzīst, ka sports savulaik norūdījis - vispirms jau organizēt savu dzīvi, virzīties uz priekšu, uz rezultātu un apzināties savas spējas. Lai arī gadi aicina apsvērt - varbūt aktīvās darba gaitas mainīt pret rimtāku dzīvi, Neimanes kundze šādu iespēju noraida: «Ko darīšu, ja būšu tikai mājās? Sākšu kasīties ar savu otro pusīti? Nu nē!» Viņai darbs esot kā kolosāla spēle. «Arī pati dzīve ir darbs.»
Gudri un izpalīdzīgi
Mirdza Benita Neimane ir inženiere mehāniķe automatizācijā - visai vīrišķīga profesija, taču, kā pati stāsta, tēvs jau bērnībā audzinājis tā, ka matemātika meitenēm vairāk jāzina nekā literatūra, un no 12 gadu vecuma sēdinājis pie auto stūres. Matemātika un fizika skolā bijuši mīļākie priekšmeti. Pēc vidusskolas Mirdza iestājusies toreizējā Politehniskajā institūtā - kursā bijušas tikai četras meitenes.
Mirdza neslēpj - pārāk daudz draudzeņu viņai nav. Kursabiedri joprojām esot uzticamākais draugu loks. Pēc augstskolas beigšanas pagājuši vairāk nekā 40 gadi, bet lielākā daļa vēl turas kopā. «Man pietiek ar šo kompāniju. Mani kursabiedri ir gudri un izpalīdzīgi,» savējos raksturo seniore. Turklāt niansēs par sevi Mirdzai netīkot stāstīt - nesaista klasiskās sieviešu sarunas. Par savu profesionālo darbību gan varot runāt stundām.
Taujāju - celtniecības jomā strādājot, sievišķīgas manieres nākas aizmirst? «Esmu pieradusi ar vīriešiem strādāt, droši vien ar sievietēm būtu grūtāk. Parasti mēdzu just cauri, ja kāds ir tāds, kuram sieva mājās pamāca, kas un kā darbā jārunā. Tas man nepatīk - tad nāc un saki, ko pats domā! Man patīk gudri cilvēki, ar savu viedokli.»
Apzināties, ka var!
Ar dzīvesbiedru Mirdza iepazinusies studiju laikos, viņi ir kursabiedri. Par profesionālajām lietām mājās gan abi vairs nerunājot. Vīrs izbauda pensijas gadu priekšrocības, un ir taču bērni, dārzs un hobiji, par ko runāt! «Mēs esam slēpotāji,» rādot ģimenes fotogrāfijas, kas tapušas kalnos, lepojas Mirdza. Ar kalnu slēpošanu viņa aizraujas jau no 1967. gada, tagad slēpo arī bērni un mazbērni.
Vidusskolā Mirdza spēlējusi basketbolu. Studiju gados negribējies apmeklēt parastās fizkultūras nodarbības - parādījušās iespējas trenēties kalnu slēpošanā. Sākumā iemaņas apgūtas studentu atpūtas bāzē Cīrulīši. Viegli nav gājis, inventārs bijis briesmīgs, bet iepaticies. Kopš 90. gados pavērušās iespējas aizbraukt uz Dombaju, vēlāk uz Zviedrijas kalniem un Monblānu, Mirdza atzīst - ar šo hobiju nu ir pārņemta.
«Atceros, kad Dombajā braucu augšā pirmoreiz, nāca tāds pamatīgs kalns - nesmuks, slikti sagatavots, bet es biju sajūsmā - un tagad es te braukšu lejā! Nobraucu arī!» Bail nav? «Kāds bail?!» attrauc seniore. Pērn, dienā, kad piedzimis Mirdzas piektais mazbērns, viņa bijusi Livinjo. Tur Mirdzu kāds slēpotājs notriecis tā, ka viņai izmežģīts plecs un lauzts gurns. «Laikam esmu nepareiza,» smej Mirdza. «Mani pako lejā no kalna, un es visu tīri tehniski fiksēju - ne par sāpēm domāju, bet kā manu ķermeni nofiksē ar saspiestu gaisu, kā aizved uz pacēlāju, kā ar liftu aizved uz lidmašīnu. Tas ir tik interesanti!» Šogad atkal jābrauc slēpot - kaulos gan kaut kas vēl aizdomīgi krakst, bet tāpēc jau nepaliks mājās! «Kā slēpoju, tā slēpošu, baiļu sajūtas nav.»
Sports norūda raksturu, piekrīt Mirdzas kundze. «Tas piešķir organizētību dzīvei. Pat īsti neplānojot, tu visu virzi uz to, lai notiek, kā iecerēts. Tu ej uz priekšu, uz rezultātu. Reizēm jau dzīve nogriež, bet, ja nogriež, - ej vai nu riņķī, vai maini viedokli. Bet līdz ar sportisko rūdījumu cilvēks iemācās kaut ko gribēt un apzināties, ka viņš to var,» uzskata Mirdza.
Patīk viss, ko dara
Mirdzai ir vēl kāds hobijs - adīšana, kas savulaik bijusi izkopta profesionālā līmenī. Jaunībā paticis arī šūt - pašas šūtajās kleitās staigājusi jau padsmitnieces gados. Kad piedzimis dēls, sākusi adīt cepurītes. Jaunajai ģimenei līdzekļu bijis maz, tas mudinājis meklēt iespējas piepelnīties. Rokdarbu prasmes Mirdza apguvusi pie vīramātes. Vēlāk jau adījusi cimdus un kostīmus, 80. gados darbojusies rokdarbu studijā Bārbele. Viņas darbiņi bijuši izstādīti Lietišķās mākslas muzejā, vesti uz izstādēm Maskavā. «Visu laiku esmu strādājusi pamatdarbā un pa vakariem adījusi, lai būtu vairāk līdzekļu. Kad nodibināju savu celtniecības firmu 90. gadu sākumā, adīšanai vairs nebija laika. Bet tagad atkal kaut ko paadu, kādu vestīti - tā smuki relaksējos,» stāsta seniore. Arī dārzkopība ir mīļa nodarbe. «Man patīk viss, ko daru. Jo katrā nodarbē var atrast ko interesantu,» apgalvo Mirdza.
No kursabiedrenēm viņa ir vienīgā, kas vēl nav devusies pensijā un tuvākajā laikā to darīt neplāno. «Tās pensijas mums nemaz nav tik lielas. Lai uz koncertu aizietu, arī nauda ir vajadzīga. Ja tās nebūs, nekas arī nenotiks, bez naudas nevarēšu divreiz gadā aizbraukt paslēpot, kaut vai ar autobusu,» atzīstas Mirdza un rēķina - viņas tēva māte nodzīvojusi līdz 90 gadiem.
«Līdz 70, 80 gadiem viņa dzīvoja pa mājām, un tad viņai apnika. Viņa aizgāja strādāt uz tirgu - katru rītu agri cēlās, iekāpa autobusā, brauca uz tirgu, tur pārdeva dažādas lietas, tur viņai bija kolēģes... Es tā padomāju - ja pārtrauc strādāt, pēc tam atsākt ir grūtāk. Tas nav prāta darbs. Kamēr var, labāk strādāt. Meita man arī saka, lai labāk sēžu mājās un auklēju mazbērnus. Bet es to neprotu. Labāk daru to, ko protu. Neprotu bērniem lasīt pasakas, spēlēt ar viņiem spēles. Ko varu iemācīt? Ja viņi uz mani skatās - es attieksmi varu iemācīt. To gan,» pārliecinoši teic Mirdza Benita Neimane.