Bet apbrīnojam sirmo vīru par to, ka bez darba viņš dzīvot nespēj - ja nevar strādāt jūrā, jau izdomājis sev darbu uz sauszemes. Arī par to, ka cits viņa vietā būtu sagumis, bet Stūres dzīvesprieks tikai uzņem apgriezienus. Acis pašam mirdz, kad viņš garšīgi stāsta savus mednieku stāstus. Joki Stūrem gaumīgi, stāstnieks viņš labs, un piedzīvotais labas filmas scenārija vērts. Prieks, ka azarts un sirsnība jūras vilku nav pametuši.
Pieci vien palikuši
«Tolaik bija pieņemts - kuģi nodod remontā, un sveiki! Komanda aiziet atvaļinājumā. Bet mēs sarunājām, ka piedalīsimies remontdarbos. Zvejniekiem jau tā ir - jo vairāk jūrā, jo lielāks loms. Tolaik vēl zvejnieku kolhozā Boļševiks izsludināja - kas pirmais izpildīs gada plānu, tam iedos žiguli par pašizmaksu, čut* ne par velti. Mēs - davai! Dabūjām arī to žiguli,» 1974. gada notikumus atceras Stūres kungs.
Valda dzīvesbiedre Rudīte atnes kūpošu kafiju. Taujāju - vai ar spītīgo Aunu sadzīvot viegli? «Visu nosaka mīlestība,» smaidot noteic Rudīte. Raksturs Stūres kungam esot stingrs, bet sirdī viņš kautrīgs gan, kundze piebilst. Tiesājam gardas lašmaizītes. Ēdam pilnām mutēm un slavējam vien. Stūres balsī tomēr ieskanas vieglas skumjas, kad runājam par paputējošo zvejas floti. «Kādreiz mums te bija 15 mazie kuģi, viens Atlantijas lielais kuģis. Tagad palikuši vairs tikai trīs. Un mēs zvejnieki - tie, kas pāvilostnieki, - pieci vien esam palikuši. Aktīvie, kas iet jūrā, tikai trīs. Visi pārējie iebraucēji - laimes meklētāji,» situāciju mazpilsētā raksturo vīrs. Pats viņš Pāvilostā un arī par jūrnieku kļuvis neierastā ceļā.
Valdis nāk no Madonas puses, no Kalsnavas. Tēvs bijis dzelzceļnieks, arīdzan lauksaimnieks. Īstā māmiņa nomirusi, kad Valdis nācis pasaulē. No septiņiem gadiem viņu uzaudzinājusi pamāte, bet līdz septiņiem gadiem audzinājis vecaistēvs. Par pamāti Valdis teic labus vārdus, ne kā pasakās runā: «Lieliska, tagad jau cienījamā vecumā - būs 98 gadi.»
Skolā Valdim labi padevusies matemātika. Pēc vidusskolas beigšanas gan nav gribējies armijā iet. Ko darīt? Jāpiesakās jūrskolā! Tolaik Valdis jūru pat tuvumā neesot redzējis. «Aizbraucu uz Liepāju, iestājeksāmenus nokārtoju smiedamies un tad gāju skatīties, kā tā jūra no krasta izskatās. Iepatikās!» Liepājā nostrādājis sešus septiņus gadus. Triju gadu laikā uzdienējies līdz kapteinim. «Karjerists biju,» secina kapteinis. Bet uz Pāvilostu liktenis aizvedis zaudētas uzticības dēļ. Tolaik Valdim bijusi draudzene, bet reiz, atgriežoties no tālā reisa, izrādījies, ka viņai jau cits. Valdis sarīkojis scēnu un gājis prom. Prom pie priekšnieka: «Braukšu prom!» «Brauc vien,» tas atbildējis. Uz kurieni braukt? Paskatījies, ka Liepājai vistuvāk Pāvilosta.
Ķerot skumbrijas
Kādus ūdeņus Stūres kungs savā kapteiņa mūžā izvagojis? «Ja čestno**, padomju laikos esmu bijis Havanas līcī, bet neoficiāli,» noslēpumu par nelikumīgo izkāpšanu Kubas krastā atklāj kapteinis. Tagad jau par to varot runāt. Taču ir lietas, par kurām Valdis Stūre nerunās arī šodien. Par padomju varas režīma dēļ uz kuģiem zaudētiem cilvēkiem. Par to toreiz bija jāklusē, un cieņas dēļ pret tuviniekiem labāk klusēt arī mūslaikos. Padomju laikos Stūres kungs arī zvejojis tikai četras jūdzes no Ņujorkas: «Visa pilsēta kā uz delnas. Toreiz jau tuvāk ASV tuvoties nedrīkstējām. Atceros - skumbrijas ķērām, mums apkārt tādi kuģi - desmit reizes lielāki par manu māju! Tajā gadā viens tankkuģis nogremdēja Liepājas kuģi Pāvilosta. Uzbrauca krusteniski virsū un iet tālāk prom. Tad gan mēs, pārējie, to lielo bloķējām, saskrējām apkārt, apturējām. Noskaidrojām vainīgos. Mūsējos gan vairs neatrada,» par 70. gadu vidū piedzīvoto stāsta Stūres kungs. Līdz Amerikai toreiz gājuši ar 58 metrus gariem kuģīšiem, tā saucamajiem logeriem. Tagad tādu praktiski vairs nav.
Stūres kunga dzīvoklī apskatāmas arī medību trofejas - ne vien brieža ragi, bet pat bruņnesis no Amerikas krastiem un pat kāds neidentificēts jūras iemītnieks. Reālas bailes uz ūdens ir piedzīvotas? «Ir. Ar dvīņu trali zvejojām, divi kuģi bijām. Viss normāli, te skaties - no jūras nāk stabs gaisā. Debesīs neviena lietus mākoņa! Un tas stabs griežas kā virpulis, pāriet pārinieka kuģa klājam pāri. Viss, kas uz klāja, dažās sekundēs noslaucīts nost. Laikam tā saucamais smerčs. Un ar baigo troksni iet - to nevar izstāstīt, kas tas par troksni. Tad gan paliek bail,» atzīstas Stūre.
Kārtīga vīra svars
Daudzās 80. gadu sākuma bildēs Valdis Stūre redzams ar cigareti - bijis kaislīgs pīpmanis. Bet reiz ņēmis un atmetis uz visiem laikiem. Kā to dabūjis gatavu? Izrādās, ar kolēģiem un viņu ģimenēm vērienīgi svinējuši Jauno gadu. «Svinējām 31. datumā, 1. datumā, bet 2. datumā bija jāiet jūrā. Izgājām jūrā - visiem tik slikti! Un es izvēmos! Izvēmos, paņēmu cigaretes un tās pār bortu pāri,» smīn Valdis. No tās reizes nav pīpējis. «Bet, kad atmetu, tad tik trakākais sākās. Svars no 75 kilogramiem uz 128 strauji uzkāpa! Nevienas drēbes, nekas neder.» Dabūjis iet runāt pie dakteriem. Ar laiku gan svars nokrities, apstājies uz 100 - 105 kilogramiem. Smejam - centners, tas jau tāds kārtīga vīra svars!
Dzīvē, uz sauszemes, Stūre daudzām lietām radis ar humoru pieiet. «Tā vieglāk to dzīvi panest,» viņš saka. Bet ko tagad, kad jūrā vairs neieiet, kad mugura saudzējama, kādi ir hobiji? Izrādās, Stūre ir kaislīgs sudoku mīklu minētājs, piedalās turnīros internetā. Tur savi noteikti laiki, kad turnīri sākas. «Nedod dies, ka pirms pusnakts aizguļas! Man arī detektīvfilmas patīk, bet, ja ar tām aizraujas, sudokiem galva vairs nestrādā,» atzīstas kapteinis. Viņa mīļākās filmas? Droši vien Krusttēvs? «Nē, Krusttēvs man nepatīk. Skatos Jūras velnus, ir tāds seriāls,» nosaka Stūre.
(*gandrīz,
**ja godīgi - no krievu val.)