Toreiz uz saliņas vēsajā Baltijas jūrā Rīfenštāle par «vismūsdienīgāko» dramaturģisko materiālu uzskatīja Heinriha Kleista lugu _Pentesileja_ - vārsmotu sacerējumu par amazoņu valdnieces un Trojas Ahilleja liktenīgo mīlestību. Lenijas kinematogrāfiskajās fantāzijās jau vīdēja vesels amazoņu, šo brīvo feministu, pulks, kuras puskailas jāj uz zirgiem, - atlika vienīgi izdomāt, kā «iekš kino» atrisināt sīku problēmu: kā «piespiest» aktrises šķirties no kreisās krūts (kuru amazones pašrocīgi sev amputēja, lai būtu ērtāk rīkoties ar loku un bultām).
Grotesks «mironīgums»
Atminējos šo epizodi no izcilākās sievietes režisores pasaules kinovēsturē dzīves, skatoties Oļģerta Krodera jaunāko iestudējumu - Evitas Sniedzes lugas Mākoņains, iespējams, skaidrosies izrādi Valmieras teātra Apaļajā zālē. Smieklīgi, bet es spriedu: interesanti, cik daudz mākslinieciskas viltības bija jāliek lietā režisoram un kostīmu māksliniecei, lai izrādes aktieru ansamblis pieņemtu un par saviem apģērbiem padarītu dekoratīviem zārku atlasa tapsējumiem līdzīgos kostīmus? Tas, ka izrādes veidotāju brigāde šķietami sadzīvisku sarunu lugu scēniski risina pilnībā nosacītā vidē, kurai nav nosakāms ne laiks, ne vieta, apliecina, ka Kroders & Co atminējuši lugas mūsdienīguma kodolu un jēgu: šis - aiz iluzorā rāmuma un «nekā nenotikšanas» -ir nežēlīgs stāsts par Latvijas iedzīvotājiem, kas savā sociālās degradācijas pakāpē kļuvuši par zombijiem, dzīvajiem miroņiem, kuri klīst pa dzīvi, neredzot tai jēgu un negūstot nekādu seksuālu baudījumu nedz no dzīves, nedz no sev nolemtajiem partneriem (lai cimperlīgi lasītāji te rauc degunu, bet tas taču galu galā ir svarīgs tautas vitalitātes rādītājs). Ja rezumējam, izrāde ir par izrūnīto, paškastrēto Latviju. Tāpēc nevar pat iedomāties precīzāku izrādes «atmosfēru» kā šo morga sajūtu, ko lieliski akcentē Heinrihsones līķiskie kostīmi, visi kā miroņu uniformas - groteski un baisi reizē. Nerealitātes groteskumu vēl «sajūtamāku» rada režisora gājiens šo nosacīto vidi un satīriskos tēlus novietot skatītājiem rokas stiepiena attālumā - tuvplānā groteskais «mironīgums» kļūst fantasmagorisks un vienlaikus tik vieliski reāls.
Žēlabas neskan
Arī scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis telpu, kurā mīt galvenā varone skolotāja Dārta (Ligitas Dēvicas visai drosmīgā un vienlaikus mierīgā atveidojumā), pie kuras pēc ilgāka laika uz «dīvaino klasesbiedru salidojumu» (lugas autores dotas žanrs) sapulcējas viņas skolēni, iekārtojis vienlīdz nemājīgi neitrālu - kā kad skolotāja nedzīvotu vis dzīvoklī, bet kādas sabiedriskās telpas koridorā (ļoti iespējams, tā ir bibliotēka - par to liecina divi milzu grāmatplaukti, kas regulāri piedalās izrādes darbībā, mēmi, bet draudīgi tuvojoties un aizbarikādējot šī mitekļa abas acis - durvis), un vienlaikus šī spēles telpa rada simboliskas - dzīvošanai vispār neērtas vides - iespaidu: jēlrozā interjera sienas dublē tērpu zārcisko, stingo dekoratīvismu. Latviskais stikla kalns (tautas garamantu krātuve bibliotēka) izrādās morgs, pa kuru kā rēgi klīst latviešu zombiji. Kroders savā «reālistiskajā optimismā» šoreiz ir pārspējis pats sevi. Un E. Sniedzes luga ir tieši tik universāli lietojama, ka tās dzīvo, neliekuļoti sāpīgo nervu režisors sajutis un novedis līdz loģiskam galam - izrādei beidzoties, nenomāc bezcerīga smaguma sajūta, jo nevienu brīdi telpā neskan žēlabas par izmirstošo tautu, tās sociālo apātiju, vaislas spēka izsīkumu un politiskas gaudas, ka «pie visa vainīgi ir viņi».
Visvairāk pa seju ticis vīriešiem - vēl nožēlojamākus tipāžus, kurus skatītāji atpazīst ar gavilēm, teātrī sen nebija gadījies manīt. Inteliģento alkoholiķu bomžu pāris Fredis un Bundžiņš (epizožu virtuozi Rihards Rudāks un Juris Laviņš) uz pārējo sen novadējušos tēviņu fona ir īsteni aristokrāti - jo viņi ir vienīgie, kas zina savu cilvēcisko mērķi (lai cik nožēlojams tas būtu). Pārējie - vai tas ir Ģirta Rāviņa izcili precīzi spēlētais neveiksminieks gļēvulis ar pretenzijām Tālis, kurš uz mirkli ieklīdis Latvijā no Īrijas, vai «dvīņubrāļiem» līdzīgie vidējstatistiskie latvju vīrieši memļaki ar pelēki nožūpotu seju Modris un Hermanis (Januss Johansons un Aigars Vilims prot eleganti saglabāt distanci starp ironisko paštēlu un karikatūru), kuriem visu savu bēdu attaisnojums meklējams «tur, ārā», - ir cilvēki, par kuriem diemžēl nākas nopūsties - neproduktīvi. Ja būtu dabiskā izlase, šie kristu pirmie, jo ir pārāk vulgāri, lai vispār spētu just kaut ko smalkāku par personisko zeķu smaku. Un savādi - tieši šie tāļi, modri, hermaņi, kurus vispirms gribas aizvest uz pirti nomazgāties, ir vīrieši, uz kuriem sievietes atrod spēku skatīties pat ar aizkaitinātas iekāres acīm. Jo izrādes «dāmas» jau ar neko tālu nav kritušas - vai tā būtu zaglīgā intrigante ar lunkano mēli Milda (burvīgajai raksturotājai Skaidrītei Putniņai gan der piestrādāt pie lomas tempa un pārlieku neeksponēt sevi) vai staigājošai katastrofai līdzīgā slepenā alkoholiķe Mudrīte (uz Regīnu Devīti šajā lomā bez aizgrābtības un žēluma jautrības nav iespējams skatīties), vai slāpētai atombumbai līdzīgā kuplā nimfomāne Liesma (Inese Pukinska atkal iepriecina ar sulīgu tēlu). Vērojot šos «klasesbiedrus», kuros gruzd naids un ļaunums par neizdevušos dzīvi, prātā iekrīt sena anekdote: «Jā, tās ir šausmas. Bet ne jau nu šausmas, šausmas, šausmas!» Paaudzes starp četrdesmit un piecdesmit portrets ir nesimpātisks, taču teātra skatījumā - drīzāk traģikomisks, nevis traģisks. Jāatrod vien atbilde uz jautājumu, kā šos «klasesbiedrus» (lasi: ekonomiski joprojām aktīvo tautas daļu vecuma grupā 35-55) atmodināt no letarģiskā miega, vārdā sociālā apātija. Kā latvju zombijus piespiest kļūt par drosmīgām amazonēm un varonīgiem trojiešiem?
Par «pozitīvajiem»
Tagad - par tā sauktajiem pozitīvajiem personāžiem. It kā loģiski sanāktu, ka tādi ir četri - skolotāja Dārta ar savu visaptverošo humānismu un pilnajiem grāmatplauktiem. Plus abi tipiņi no jaunākās paaudzes (Māras Mennikas Marta un Ingus Kniploka Alekss) un izrādes «noslēpumainā sieviete» - Ievas Puķes graciozi un taktiski uzburtā skaistule Sofija (grieķiski - gudrība). Taču, ak vai, režisors E. Sniedzes lugā ielasījies pārāk dziļi un uzracis, ka arī starp šiem tēliem nav meklējama «nācijas garīgā panaceja». Skolotāja Dārta, lai cik labestīgi (lasi: abstrakti) būtu viņas nodomi, ir bezcerīgs gadījums tieši tāpēc, ka nav spējīga drosmīgi pacelt balsi un kaut ar skatienu sapurināt savus audzēkņus, - tas ir tieši tas neauglīgā humānisma piemērs, kad lāga cilvēks stāv un žēli skatās uz savu degošo māju, nevis izvelk no kabatas mobilo telefonu un nospiež pāris taustiņu. L. Dēvica ar komisko vēkšpēdus parūciņu un zārka brūtes kleitu ir ideāls šādas kapitulējušas Mirttantes paraugs (salīdzinot ar slaveno Lilitas Bērziņas varoni no Streiča Limuzīna). Abi izrādes jaunieši ir pārāk blāvi (gan lugā, gan izrādē), lai būtu iemesls runāt par jaunās, spurainās paaudzes alternatīvo viedokli. Tagad tie ir tikai kaprīzi, kaut simpātiski bērni.
Vai tiešām Latvijā dzīve ir tik bezcerīga? Nākas atzīt, ka Oļģerta Krodera izrādē ir viena alternatīva. Viens tēls, kuram acīmredzami pieder režisora simpātijas, - tā ir Sofija. Taču paradokss ir tas, ka Sofija ir vienīgā būtne šajā grotesko dzīvo miroņu valstībā, kura izdarījusi (nodotas mīlestības dēļ) vienīgo reālo izvēli. Sofija, līdzībās runājot, ir laikus izkāpusi no vilciena, kas traucas bezdibenī. Un pareizi darījusi. Katram skatītājam pašam nākas izdomāt, vai Kroders ar «vilcienu» domājis Latviju vai cilvēka eksistenci vispār.
Labāk Goija nekā kāds idiots
Nesen gadījās lasīt vienu no «karstākajiem», labākajiem Eiropas mūsdienu dramaturģijas darbiem - režisora un rakstnieka, prestižās balvas Eiropas teātra jaunās realitātes laureāta Rodrigo Garsijas lugu ar ārkārtēju nosaukumu Labāk, lai manus sapņus nolaupa Goija, nevis kāds idiots. Tajā bezmiega mocīts cilvēks kopā ar saviem bērniem naktīs klīst pa Madridi un nonāk Prado muzejā, kurā atdzīvojas Fransisko Goijas leģendārais gleznu - grafiku cikls Saprāta miegs dzemdē briesmoņus. Lugas stilistiskās intonācijas, starp citu, atgādina Evitas Sniedzes sacerējumu Mākoņains, iespējams, skaidrosies, protams, ar spāniskāku temperamentu izpausmē. Sadzīviskums, kurā dažs dīvains vārds raisa jautājumu - bet varbūt tā nemaz nav Latvijas «sadzīve»? Varbūt tiešām jaunās valmieriešu teātra veiksmes pamatā ir… teātra līdzekļiem realizēts saprāta sapnis, kas rada briesmoņus? Dzemdē to veselīgo sajūtu, ka tā - kā lugā vai izrādē - dzīvot nav labi.