Cilvēks ir viss
Romāna varones tagadne psihiatriskajā slimnīcā mijas ar viņas atmiņām, sākot no brīža, kad bērnībā, raugoties spogulī, viņai paveicas atrast Zaļo Vārnu un iepazīt to tuvāk. Putns - labdabīgs savā būtībā, kaut brīžam neganti ironisks - palīdz viņai sevis meklējumos. Sarunā Kristīnei Ulbergai saku, ka sākotnēji šajā Zaļās Vārnas ampluā saskatīju Karlsonu. «Varbūt, jā, nu Karlsons jau arī droši vien simbolizē brīvību un uzdrošināšanos būt pašam. Zaļā Vārna ir simbols brīvībai laikā, kad cilvēks neuzdrošinās būt tāds, kāds viņš ir, jo dzīvo sabiedrībā. Nedzīvot sabiedrībā mūsdienās nav iespējams - visas neatklātās salas jau ir atklātas, un cilvēkam ir jāpielāgojas,» teic rakstniece.
Iepriekšējais darbs Es grāmatas nelasu tapis pavisam konkrētam mērķim - rakstnieces audžudēlam, un sākotnēji pat nebija domas par tā publicēšanu. Kā bija ar Zaļo Vārnu? K. Ulberga saskatījusi sevī nebrīves pazīmes, kādas sevī nereti sajūt ikviens cilvēks. «Bija tā, ka es upurēju lielu daļu dzīves, lai sāktu darīt visu no jauna un pilnīgi citādi,» skaidro autore. «Tā saprašana par dzīves uzbūvi un visu pārējo, kas cilvēkam rodas 18 gados, manuprāt, ir tā īstā. Tas, kā mēs pieaugam un mums liek pieaugt, šos priekšstatus maina, - pazaudējam to brīvību un ticību tam, ka tu visu vari, tu esi viss. Jebkurš cilvēks ir viss. Sākot no jauna, tu sāc no turienes, kaut gan tev jau ir 30 vai 40 gadu.»
Rakstniece atzīst, ka viņai Zaļā Vārna vienmēr «kaut kur iekšā ir bijusi». Varbūt arī tāpēc ir bijis grūtāk strādāt kolektīvos, darīt kopējas lietas. Pati nav no klusajiem vērotājiem, kas tikai skatās un saka: «Nekas jau nav - es varu tā dzīvot, un jūs arī varat.» Labprātāk izvēlas būt vienpate. Ja nebūtu piesaistes - mīlestības pret ģimeni -, paņemtu mugursomu un dotos ar stopiem pasaulē. Piemēram, uz Ķīnu. «Cilvēks jau nedzīvo tāpēc, lai iekoptu savu dārziņu un sakārtotu māju. Viņš dzīvo, lai saprastu pasauli. Droši vien pasauli var saprast, vienkārši tur esot - vienalga, kur,» viņa saka. Tāpēc jau budistu mūki dzīvojot pilnīgā vientulībā - ne jau tāpēc, ka ienīst apkārtējo pasauli, bet baidās no pieķeršanās.
Tā sāpe tur ir
Romāns lielā mērā balstās uz rakstnieces piedzīvoto, to apaudzējot - «lai izklausītos iespaidīgāk». Viņa saka: «Katrā ziņā - galvenā varone nav domāta tieši es, vienkārši tādas situācijas ir bijušas manā dzīvē. Dažas pat identiskas. Tas pamats, tā sāpe, kāda varbūt ir bijusi katram cilvēkam, kas ir juties nesaprasts un vientuļš savā ģimenē, tur arī ir.» Tā kā rakstniece gribēja rakstīt par psihiatrisko klīniku - galu galā grāmatas varonei taču ir halucinācijas, viņa redz Zaļo Vārnu -, sākotnēji radusies doma kādā no tām uz desmit dienām nokļūt. Tomēr uzzinājusi - ja tur nokļūs, ātrāk par mēnesi viņu ārā nelaidīs, kamēr sapratīs, kas kaiš. Nācies iztikt ar psihiatriskajā klīnikā pabijušu cilvēku aptaujāšanu, lai radītu ticamību.
Darba ironiskā valoda - it kā skatītos uz visu no augšas putna lidojumā - arī pauž brīvību, un K. Ulberga gribētu, kaut viņa pati tā spētu dzīvē. Viņai esot pazīstami cilvēki, kas prot dzīvi tvert ļoti viegli - it kā brīvi vērot visu no augšas. «Es gribēju, lai šīs grāmatas galvenā varone faktiski iemācās dzīvi tvert viegli, tāpēc laikam beigās ir tas viens teikums, kas paskaidro visu, kas šai grāmatā ir,» tā rakstniece.
Interesanti un visai likumsakarīgi ir tas, ka blakus fotografēšanai K. Ulbergai mīļa ir putnu vērošanas nodarbe. Rakstot Zaļo Vārnu, ar to vēl nebija aizrāvusies - nav pratusi atšķirt baltpieres zosi no meža zoss, visas šķitušas vienādas. Savukārt grāmatas nosaukums radies par godu kādam cilvēkam, kas ļoti atgādinājis zaļu vārnu.
Bez garantijas
Pašlaik K. Ulberga aizvieto darbinieci Ventspils Starptautiskajā rakstnieku un tulkotāju mājā - ir starptautisko projektu koordinatore. Atzīst, ka pēc tam labprātāk strādātu citādu darbu - būtu apkopēja vai veco ļaužu aprūpētāja, varbūt drīzāk rušinātos pa dārzu un kaut kā zemnieciskāk to maizīti pelnītu. «Biroja darbs paņem šausmīgi daudz enerģijas, un pēc tam rakstīšanai nepietiek. Pašlaik rakstu jau nākamo grāmatu, ko līdz šā gada beigām vajadzētu pabeigt, bet jūtu, ka es to vienkārši nevaru - nav nekāda radošā lidojuma. Atnāc mājās, uztaisi ģimenei vakariņas un ej gulēt,» saka K. Ulberga.
Rakstniekiem, piemēram, salīdzinot ar sportistiem, esot veiksmīgāka situācija - viņi ar savu arodu var nodarboties arī dziļā vecumā un nav obligāti katru gadu jāizdod pa grāmatai. «Rakstīšana kaut kādā ziņā cilvēku atņem un iedod atpakaļ - atņem sabiedrībai un pēc tam iedod jau grāmatas veidā,» viņa prāto. Rakstniecība atņem cilvēku ģimenei, bet laikam jau tā esot tā mīlestība - iemācīties vienam otru pieņemt tādu, kāds viņš ir.
Sākotnēji pati aktīvi iesaistījusies rakstniecības nozares cilvēku un Kultūras ministrijas «batālijās», lasījusi komentārus Kultūras Dienas portālā, «cepusies» par to visu, domājusi. «Rakstīšana - tas ir ļoti liels darbs, un tie, kas neraksta, to pat nesaprot. Rakstnieki, mākslinieki raizējas par savām vecumdienām, jo arī viņiem ir vajadzīgas sociālās garantijas. Rakstnieks sniedz garīgu devumu cilvēkiem un pat neprasa materiālo atlīdzību, bet garantiju, ka nenomirs viens pats saplīsušā gultā piečurātām biksēm,» uzskata K. Ulberga.