«Varētu taisīt izrādi par nodzeršanos, regulāru savienības apkaunošanu, bet tad mēs parādītu tikai, ka arī mākslinieks var būt lopisks. Auglīgāk nenonievāt ciešanas, caur kurām cilvēks gājis,» saka režisore Inese Mičule.
25. septembrī izstāžu zālē Arsenāls pirmizrāde izrādei Pauļuks. Rāmji, kurā I. Mičule un Kaspars Znotiņš runās par mākslu 50., 60., 70. gadu Latvijā.
Īsts tikai mākslā
Izrādes veidotājiem būtisks ir atbildības jautājums. «Šobrīd nav iespējams pierādīt, kas ir māksla, kas nav. Mākslinieks ir personiski atbildīgs. Tāpēc man liekas svarīgs Pauļuks, viņa dzīve laikā, kad lielākā daļa bija spiesti iziet uz kompromisu,» saka I. Mičule.
J. Pauļuka leģendas aizsākums atgādina A. Eglīša romānus - no nabadzīgas ģimenes, izsities līdz labi atalgotai vietai, rūpīgi saskaņoja pat mutautiņa un smalkādas cimdu toni. Līdz 1939. gadam, kad trīsdesmit divu gadu vecumā pēkšņi iesniedz atlūgumu un dodas studēt Mākslas akadēmijā. Pārmaiņas ir krasas - nosvērtais, klusais ierēdnis kļūst ass, neiecietīgs. Katram ir savs J. Pauļuks, vērtējums atšķirīgs. «Pauļuks bija pozētājs», «Pauļukam nebija draugu, tikai pudeles brāļi», «Pauļuks koķetēja», «Pauļuks tēloja traku un skaļu dzērāju, lai aizsargātos». Mākslā J. Pauļuks allaž bija īsts, tomēr tieši viņa personība noteica likteni.
Padomju varu 1940. gadā J. Pauļuks sagaidīja ar cerībām. Akadēmija dalījās viņa piekritējos un noliedzējos, un šobrīd ietekmīgāki bija atbalstītāji. Mākslinieks mitinājās vienā istabiņā ar akadēmijas partorgu, tāpēc tika ieskaitīts «aktīvistos». Likumsakarīgi, ka 1941. gadā J. Pauļuku atskaitīja. Tas bija trieciens psiholoģiski un praktiski - darba nebija, vairākus gadus nācās dzīvot badā. Padomju karaspēka atgriešanos J. Pauļuks esot sagaidījis dalītām jūtām - viņš jutās vācu okupācijā kā cietušais, cerēja uz straujiem panākumiem. Sākās tomēr ērkšķu ceļš cauri gadu desmitiem.
Tad jāņem fotoaparāts
Šodien, lasot Mākslinieku savienības sēžu protokolus, tie liekas neticami. Piemēram, gleznas Futbolisti apspriešana 1948. gadā. «Māksliniekam traucē izdoma par dzīvi, pārsvaru ņemot pirmajai.» J. Pauļuks iebilst, ka gleznot bezpersoniski nevar, tad jāpērk fotoaparāts. «Runa nav par to, vai b. Pauļuks izmantojis fotoaparātu vai ne.» Diagnoze - formālisms. Kulmināciju apspriede sasniedz, kad kāds futbolistu kāju dinamikā saskata kāškrustu. Gleznu J. Pauļuks labo gadiem, bet formālisma kaiti tā arī nespēj izlabot.
Paradoksālā kārtā J. Pauļuks, šķiet, bija gatavs uz jebko, lai tikai varētu gleznot. Tomēr, būdams bezkompromisu cilvēks, viņš to nespēja. Atmiņās minēts, ka nereti J. Pauļuku īpaši piedzirdīja, lai viņš izrunājas, ko domā. Tas uzjautrināja, iespējams, izteica arī gļēvāko domas. «Jāsaprot b. Pauļuks, jo viņš tā runā tādēļ, ka ir iedzēris un pārāk uzbudināts,» 1953. gadā skandālu sekcijas sēdē kušina Līkums. Prakse bija vispārizplatīta. Protams, J. Pauļuku izslēdza. Tad uzņēma. Tad izslēdza... Izsekot rokādēm ir teju neiespējami, turklāt vainīgas šķiet abas puses - jā, J. Pauļukam piesējās, bet arī viņa uzvedība pārkāpa visas robežas.
Izrādes centrā būs J. Pauļuks - mākslinieks. Par viņu kā cilvēku skaidrības nekad nebūs, bet J. Pauļuks mākslā ir pa īstam, pārliecināta režisore. «Ja cilvēks zaudē visu - sievu, dēlu, tiek zākāts -, zūd bailes. Domāju, tāpēc viņš dzēsa iekšējo ugunsgrēku alkoholā.» Izrādi sauks Rāmji - atzīmējot faktu, ka J. Pauļuks ar laiku sāk fiziski gleznot pāri, uz rāmjiem. Līdzīgi kā dzīvot. Par būtiskāko epizodi mākslinieka dzīvē I. Mičule izvēlējusies 1975. gadu, kad tika apzagta J. Pauļuka darbnīca. Pazuda desmitiem darbu - mākslinieku tas satrieca tā, kā nebija satriekusi pat dēla nāve vai sāpīgā šķiršanās no Felicitas Pauļukas, sievas un mācekles vienlaikus - kādu laiku viņš spēja pārvietoties tikai rāpus. Tas I. Mičulei ir īstais J. Pauļuks, ne sešdesmitgadnieks, kas dzērumā janvāra vidū, ar rāmjiem apkrāvies, ielūst Daugavā un slapjš kuļas līdz Radio rūpnīcai. «Ja iestāda nomirušu kociņu, laista ar cerību, ka tas kādu dienu uzziedēs, un tas izdzen atvasi... To es redzu viņa Madonnas gleznās - ar Felicitu un Oliveru. Dēla nāve un viņa māksla - tā es izjūtu Pauļuku.»