Ja kādreiz šajās sarunās esmu vēlējusies iejaukties un tās man raisījušas dusmas, tad ar laiku esmu iemācījusies ieklausīties un, cienot sirmu mūžu, aizdomāties. Kāpēc tik daudz kavējamies atmiņās par laikiem, kas bija un vairs nebūs, bet šodienā dzīvojam ar rūgtumu sirdī?
Pagātnes atmiņas
Gerontologs Jānis Zaļkalns teic, ka mūsdienās problēma dzīvot pagātnē ir ļoti aktuāla. Viņš daudz par to domājis, it sevišķi pēc Dailes teātra apmeklējuma, kur noskatījies režisora Dmitrija Petrenko izrādi Biedre Zariņa.
Tas ir stāsts par bijušo astronomijas skolotāju Ilgu, kura labprātāk kavējas atmiņās par pagātni, bet nevēlas dzīvot šodienā. Pie viņas ierodas 20 gadu neredzētais mazdēls Pauls. Garās dzīves laikā ir piedzīvoti daudzi zaudējumi, tādēļ Ilga domās atgriežas pagātnē, kas visiem klātesošajiem dod iespēju aizceļot pagājušajos 80. gados. Mīļā miera labad un iekārotā vecmāmiņas dzīvokļa dēļ mazdēls ir gatavs pat imitēt dzīvi, kāda tā reiz bijusi. Taču notiek kas neparedzēts - jo tuvāk viņš iepazīst savu vecmāmiņu un padomju laika gaišos ideālus, jo grūtāk viņam ir spēlēt šo teātri.
No vienas puses, it kā smieklīgs stāsts ar nostalģiju pēc tā, kas vairs nekad neatgriezīsies - utopiskajiem ideāliem, cerībām uz jaunu dzīvi, ticību līdzpilsoņiem. Savukārt, no otras puses, šī vienkāršā cilvēka ikdienas dzīve, viņa sapņi un vilšanās, mīlestība un ticība par vēsturi var pastāstīt daudz vairāk nekā politiskie dokumenti un lēmumi. Tādi īsumā ir secinājumi par Ilgas dzīvi. Un netieši šo stāstu var attiecināt arī uz tiem, kuri paši piedzīvojuši padomju laikus.
Zāle bija zaļāka?
«Ir vairāki aspekti, kāpēc seniori kavējas atmiņās par pagātni,» saka gerontologs. «Pirmkārt, vienmēr jau šķiet, ka jaunībā zāle bija zaļāka, jūra dziļāka. Tā vienmēr ir bijis un būs,» atzīst Jānis Zaļkalns. «Otrkārt, seniors nemēdz domāt par tām iespējām, kas viņam ir tagad, bet atceras no pagātnes to, ka bija jaunāks. Atceras, ka toreiz atalgojums bija labāks, desa maksāja lētāk. Savukārt to, ka televizoru varēja nopirkt caur komiteju, auto caur ministriju, to gan ir aizmirsis. Viņš galvenokārt gremdējas ekonomiskajos aspektos, viņam šķiet, ka toreiz bija izdevīgāk dzīvot, jo pietika naudas. Patiesībā tas ir mīts par pagātni, jo cilvēki ir aizmirsuši, ka toreiz - jā, nauda bija, bet to tērēt, kā vēlamies, taču nevarēja! Cilvēki tāpat arī nenovērtē, ka mūsdienās var ceļot - tik daudz, cik naudiņa atļauj,» norāda J. Zaļkalns.
Arī priesteris Ilmārs Tolstovs atzīst, ka no psiholoģiskā un antropoloģiskā aspekta ir dabiski, ka, kļūstot vecākam, cilvēks kļūst melanholiskāks, gremdējas atmiņās par senatnes notikumiem. Un viedoklī «padomju gados bija labāka dzīve» vairāk varam sadzirdēt to, ka šie cilvēki paši tolaik bija jaunāki, stiprāki, viņu dzīvē bija vairāk iespēju, neskatoties uz režīmu un okupāciju.
Ielekt vilcienā
Ģimenes psihoterapeite Aina Poiša uzskata, ka gados vecākiem cilvēkiem daudz grūtāk bijis «ielekt tajā vilcienā» pēc pārmaiņām, ko piedzīvojām, kad atguvām brīvību. Cilvēkiem bija grūti uzņemties atbildību, jo, dzīvojot padomju laikos, viņiem to nevajadzēja. «PSRS laikos dzīvoja citādi, domāja citādi. Savā ziņā šie cilvēki jutās kā patvērumā, jo tā laika lielais pluss bija tas, ka nevajadzēja uztraukties par nākotni,» stāsta A. Poiša. «Savukārt mūsdienās seniori jūtas izstumti no dzīves. Nemāk to plānot, un arī rocības vairs nav tik lielas, lai spētu dzīvot normāli. Tāpēc arī ir dusmas par neizdevušos dzīvi.»
Arī gerontologs J. Zaļkalns uzsver, ka mūsdienās seniori nejūtas novērtēti. «Aizvainojoši ir dzirdēt, ka seniori ir zudusī paaudze, jo kalpojusi svešajai varai. Seniori ir strādājuši mums netīkamai sabiedrībai, bet jāatceras, ka tāds bija laikmets. Šie cilvēki ir maksājuši nodokļus, tāpēc mūsdienās ir pelnījuši cieņpilnas attieksmi pret sevi. Bet - ko sagaida? Sagaida to, ka Banka Baltija, Parex un Latvijas krājbanka ir svarīgāka par viņiem,» emocionāls ir J. Zaļkalns. Arī Poiša norāda, ka tieši valsts attieksme ir pati sāpīgākā, jo seniori nevar saņemt pienācīgu pensiju, lai izdzīvotu. «Viņi ir atkarīgi no bērniem. Latvijā ir tradīcija, ka bērniem jāuztur vecāki. Vienam tas izdodas pavisam viegli, bet cits nevar tik viegli atbalstīt vecākus, jo pašam ar saviem kredītiem jācīnās.»
Jāpaspēj vēl daudz
Tomēr arī no šīs situācijas ir izeja, teic gerontologs. Viņš domā - ir jārunā par to, ka seniori nav novērtēti, jo tā varam apelēt pie citu jūtām. «Mēs esam tie, kas veido sabiedrību. Sabiedrība nav abstrakta. Sabiedrība ir ģimeņu kopība. Šo situāciju var mainīt - viss atkarīgs no ģimenes. Piemēram, es sabiedrībā redzu polāri pretējas situācijas. Tie seniori, kuri jūtas noderīgi savai ģimenei un sabiedrībai, iet laikam līdzi. Esmu redzējis ģimenes, kas trijās paaudzēs brauc uz teātri. Omīte brauc līdzi un elpo šīsdienas laiku. Savukārt tie seniori, kuri nonākuši izolācijā - neredz rītdienas rītu, dzīvo pagātnē. Tāpēc, ka nevienam nav laika ar viņiem aprunāties, pievērsties, ieklausīties. Un šo var mainīt tikai ģimene! Seniori ir jāciena. Un, ja kādam ir tuvi seniori, tad viņi ir jāatbalsta,» uzskata J. Zaļkalns.
A. Poiša norāda, ka dusmas vairo dusmas un līdz ar to arī ciešanas. Tāpēc viņa aicina sirmgalvjus solidarizēties uz pozitīvo. Savukārt priesteris I. Tolstovs atgādina, ka tieši kristīgā ticība dod cerību un neļauj krist izmisumā, bezcerībā arī grūtos, smagos apstākļos. Viņš stāsta - tad, kad kalpojis kā kapelāns Onkoloģijas centrā, to skaidri redzējis. «Cilvēki ar ticību bija optimistiskāki, viņi vieglāk pārdzīvoja slimību, arī nāve šiem cilvēkiem bija kā pāreja uz jaunu dzīvi. Atceros, pirms vairākiem gadiem pie mums uz Latviju bieži brauca misionāre, ģimenes sieviete Anete no Beļģijas. Viņai bija pāri 80 gadiem. Es viņai jautāju: «Jūs taču esat jau gados. Kur jums spēks un enerģija vēl braukt pie mums un sludināt Dieva Vārdu?» Viņa atbildēja: «Es nevaru mierīgi nosēdēt mājās, zinot, ka ir vēl cilvēki, kuri dzīvo bezcerībā. Man nav daudz laika, tādēļ jāpaspēj vēl daudz izdarīt.» Tagad viņa jau ir mūžībā.»
Priesteris atgādina - Kristus ir tas, kurš ļauj auglīgi izdzīvot tagadni, Kristus ir tas, kurš ar cerību palīdz raudzīties nākotnē.