Vēl vajadzētu E. Siliņu dzirdēt Rietumeiropas romantisma un XX gadsimta vokālajā kamermūzikā, krievu smeldzīgajās romancēs un reiz še ģeniāli nodziedātajās, groteski dramatiskajās M. Musorgska Nāves dziesmās un dejās. Un, protams, latviešu solodziesmu apgarotajā pasaulē un garīgajā mūzikā.
Itāļu opera un Meža ķēniņš
Par plašāku pašizpausmi neviļus bija gādājis dziedātājs pats, pāris dienu pēc jubilejas koncerta ar simfonisko orķestri Operā uzstādamies F. Šūberta un R. Štrausa vokālajā kamermūzikā kopā ar austriešu pianistu Helmūtu Deiču Siguldas Baltajā flīģelī. Viens opuss pat skanēja abās programmās - F. Šūberta romantiskā balāde Meža ķēniņš, kurā tēvs ar savu smagi slimo, murgojošo bērnu jāj naktī caur mežu pēc palīdzības, taču viņus apsteidz nāve. Tieši šī balāde izrādījās viens no visspēcīgākajiem visa Operas koncerta iespaidiem, atklājot jubilāru kā mūzikas drāmas meistaru koncentrētā, neatslābstoši kāpinātā formā.
Šoreiz bez Vāgnera
Majestātiska. Spēcīga. Plūstoša. Sulīga. Lokana. Tie ir tikai daži no apzīmējumiem, ar kādiem visbiežāk raksturo E. Siliņa balsi. Ne velti pēdējos gados viņš ir Eiropas vadošajā Vāgnera operu dziedoņu lokā. Arī LNO bijis gan titulvaronis Klīstošajā holandietī, gan ceļinieks Votāns Zīgfrīdā. Taču jubilejas programmā Vāgnera nav. E. Siliņš ir apskaužami perfekts un stabils gan belkanta meistara V. Bellīni Rodolfo kavatīnē no operas Somnambula, gan senāko gadu galā koncertu «kroņa numurā», Dž. Verdi Silvas kavatīnē - no vīrišķīgas, cildenas savaldības līdz dedzīgam heroikas un dramatisma patosam. Līdzās - artistiski komiskais viltus dakteris Dulkamāra no G. Doniceti Mīlas dzēriena.
Joprojām E. Siliņam kā radīta šķiet ciniski ņirdzīgā Mefistofeļa serenāde no Š. Guno operas Fausts. Emocionāls augstspriegums sasniegts Žerāra monologā no U. Džordāno operas Andrē Šenjē. Tomēr visuzrunājošākais bija krievu opervaroņu portretējums. Dēmons, kurš divās ārijās no A. Rubinšteina operas Siliņa balsī hipnotizē ar saltu mūžības un dīvainas apgarotības pieskārienu. A. Borodina Kņazs Igors, kurš pat gūstā spēj saglabāt pašcieņu, pārliecina ar vokālo plūdumu, tembrālo dziļumu un intonāciju, kurā patiesi apdzīvots un sadzirdams katrs vārds. Jubilejas koncerts būtu spoža pērle, ja līdzi turētu arī M. Pitrens ar LNO orķestri. Taču viņi bija tikai godprātīgi pavadītāji. Orķestra skaņdarbos - blāvi. Piemēram, Rosīni operas Žagata zagle uvertīrā varētu mirdzēt ar instrumentu grupu saspēli, taču tas nenotiek. Dzīvā simfoniskā elpā izskanēja tikai intermeco no F. Čilea operas Adriāna Lekuvrēra.