Lietas būtība ir vienkārša. Visas jaukās runas par energoresursu piegāžu dažādošanu ir tukšas, kamēr pats piegādes līdzeklis - gāzes cauruļvadi - faktiski atrodas Gazprom kontrolē. Par to, ka tā nav vis nevainīga Baltijas un daļēji arī Somijas vietējā īpatnība vai «tīrs bizness», kā to noturīgi cenšas iestāstīt Maskava, ES politikas veidotājiem un enerģijas stratēģiem ir skaidrs nu jau vairākus gadus.
Gluži nemanīts tas nav palicis arī Latvijā. ES prasība par trešās puses pieeju cauruļvadiem gāzes tirgū Latvijā cirkulējošos dokumentos atblāzmo vismaz kopš 2001. gada kā viens no principiem, ar ko mums kopienā, uz kuru tobrīd tiecāmies, būs jārēķinās. Jau esot ES, sekoja Latvijas valstsvīru žēlabas, ka mums ir jaunattīstības tirgus, pārejas laika grūtības un apelēšana pie ES Otrās gāzes direktīvas punkta, kas specifiskos apstākļos atļauj tirgus liberalizāciju atlikt. «Tikai līdz 2010. gadam!» toreiz solījām. Kas notika pērn decembra sākumā, ir zināms: pēc V. A. Kraukļa un K. Leiškalna (abi TP) ierosinājuma steidzamības kārtā Gazprom monopols tika pagarināts uz četriem gadiem. Stindzinošais arguments, kas valstij nozīmīgajā jautājumā todien parlamentā neizraisīja ne debates, ne replikas, bija, ka, turot doto vārdu par gāzes tirgus liberalizāciju, nāktos sadalīt Latvijas gāzi.
Tādu «herēzi» todien Jēkaba ielā apspriest nebija gatavs neviens. Un tas ir dīvaini, jo šeit nu mēs pēc deviņiem mēnešiem esam nonākuši - pie tā paša jautājuma, kas mūsu ziemeļu un dienvidu kaimiņos nemaz neizraisa šausmu stingumu. Jo stratēģiski nozīmīgo gāzes cauruļvadu pārņemšanu paredz t. s. ES Trešā energopakete (TEP), kas arī mūsu nacionālajā likumdošanā ir integrējama līdz nākamā gada martam. Latvijas situācijā TEP paredz tieši to, ar ko Leiškalns ziemā sabiedēja parlamentu, - sadalīt Latvijas gāzes līdzšinējo monopolu, Latvijas ziņā atstājot paša sistēmiski nozīmīgā cauruļvada pārvaldīšanu, kas principiāli, kaut pagaidām teorētiski, dod iespēju gāzes tirgus liberalizācijai nākotnē, Gazprom atstājot tam piekrītošo daļu - tirgošanos ar gāzi, nevis stratēģiskas infrastruktūras pārvaldi.
Krieviem ir sakāmvārds par caurumu no barankas, kas tiek apdalītam muļķim. Herberta Smita starptautiskā juridiskā biroja sagatavotajā pārskatā par Eiropas enerģētiku 2010. gadā Latvijas sadaļā valda nolemtības tonis: Enerģētikas likuma vāks ir aizcirties līdz 2014. gada 4. aprīlim. Iespēja to virināt un kacināt aiz tā esošā Gazprom intereses dokumentā netiek apspēlēta. Tomēr šis ir izšķirīgs brīdis, vai baltiešiem būs savi gāzesvadi vai tikai to caurums.